• Kristīne Spure

Svara dienasgrāmata #6: Ko iesākt, kad progress stagnē (–8,9 kg)

Ir 186. diena – tieši pusgads –, kopš sekoju līdzi svaram, apēstajam ēdienam un vairāk esmu ieviesusi sportu ikdienā. Pēc ļoti ilgas un jau pierastas svara līknes slīdēšanas uz leju jūlijā tā mazliet iestagnēja.


Jūlijā zaudēts tieši 0 kilogramu. Svars svārstījās turpu šurpu – te svēru 65,9 kilogrami (zemākais jūlijā), te 67,7 kilogrami. Un viss ļoti likumsakarīgi – jo arī ēdiena paradumi svārstījās.



Jūlijā labi paēdu un mazāk gribēju sportot


Kopumā biju krietni vien vaļīgāka ar ēdienu:


  • Vairāk ēdu baltmaizi, čipsus;

  • Biežāka parādība ēdienkārtē bija dažādu veidu cukuri: smalkmaizītes, ik pa laikam limonādes, saldās brokastu pārslas (tik sen nebiju ēdusi Cheerios);

  • Bija arī viena ņammīga nedēļa, kad ar burgeriem, kam vajadzētu būt retumam, mielojos vairākus vakarus pēc kārtas.


It kā liekas: ko tur ņemties? Vienkārši dažreiz paēdi vairāk, tas arī viss. Protams – ja tā notiek vienu, pāris dienas, tad ļoti iespējams, ka lielo bildi tas neietekmēs. Bet ja apēsto kaloriju daudzums pārsniedz patērēto jau vairākas dienas pēc kārtas un tā vairākas nedēļas pa vairākām dienām… Atkal – gluži vienkārša matemātika.


Jūlijā man bija foršs atvaļinājums, bija Cēsu brauciens, kad obligāti jāatklāj sezona Zaļā Zālē (not sorry), te vārda diena jāsvin ar, iespējams, labāko Rīgas steiku (still not sorry). Bija draudzenes 30. dzimšanas diena ar picu meistardarbnīcu un baigi labiem džintonikiem.



Aizvadītajā mēnesī mazāk vilka arī uz sportošanu. Endomondo it kā rāda 25 treniņus, kas ir tieši par vienu vairāk nekā jūnijā. Bet lielāko īpatsvaru sastāda pastaigas, nevis skriešana vai spēka treniņi (kam arī nav ne vainas, vienkārši te jau arī tas patērēto pret apēsto kaloriju disbalanss veidojas).


Jūlijā pēc manas skriešanas programmas biežāk bija jāskrien garākas distances (14-15 kilometri), kurām grūtāk saņemties, jo darba dienu vakaros vieglāk sevi pierunāt uz vēl vienu Dark sēriju.


Bet tagad pats galvenais jautājums:


Vai man ir uztraukums par to, ka svars šomēnes nepazeminājās?


Šis ir jautājums, uz kuru jūlijā mēģināju vairākkārt atbildēt un saprast, kā jūtos.


Loģiski vērtējot, jebkura aizkave ceļā uz nosprausto mērķi – vai tas ir, runājot par svaru, naudas krāšanu, mājokļa remontu, karjeras izaugsmi vai pat progresu datorspēlē – var radīt trauksmi un neapmierinātību.


Var rasties vēlme nopelt līdz šim padarīto, domāt, ka tev neveicas un ka nu jau vairs neko, mērķi sasniegt neizdosies. Tā man ir bijis iepriekšējās reizes, kad pēc nelielas aizķeršanās visus veselīgos paradumus gribas mest pie malas. Jo perfekcionisms.


Un, pavisam godīgi runājot, dažas dienas šomēnes atkal nāca virsū vecās sajūtas.


Bet, manuprāt, panākumu atslēga gan dzīvesveida pilveidošanā, gan citos nospraustajos mērķos ir tajā, kā mēs tiekam galā ar sarežģījumiem un neveiksmēm, vai iemācāmies no tām, pielāgojamies un spējam sevi motivēt turpināt darbu arī tad, ja viss neiet 100% tā, kā vēlētos.

Tādēļ šo bloga ierakstu gribēju uzrakstīt daļēji pati sev: lai terapeitiski izietu cauri savam domāšanas procesam un mācītos nevis krist panikā, ja viss neiet tieši tik gludi, kā gribētos, bet spētu racionāli iziet no situācijas ar jau gatavu rīcības plānu.



Te 8 drošības jautājumu, kas palīdz atgriezties realitātē, ja aizķeros:


1. Vai es esmu apmierināta ar līdz šim izdarīto?


Jā, ļoti. Cipars ir viens, bet es redzu izmaiņas savā ķermenī, un man tās patīk, es jau esmu sasniegusi daudz.


2. Vai pāris “neveiksmīgas” dienas vai pat nedēļa izbojā visu līdz šim iegūto progresu?


Nē, it nemaz. Tieši šo “neveiksmīgo” pārēšanās dienu atkārtošana pāris aizķeršanos dēļ liek man justies vēl sliktāk un neapmierinātāk ar sevi. Plāns un sakārtota ēdienkarte nomierina, haoss ēdienkartē rada trauksmi. Sakārtota ēdienkarte un spēja pieturēties pie plāna liek man justies lepnai par sevi, ticēt savam gribasspēkam, trenēt to.


3. Ko es varu darīt lietas labā, lai atgrieztos pie sakārtota režīma?


Saplānot ēdienkarti nākamai dienai. Dzert ūdeni, ieēst vairāk dārzeņus, brokastīs ieēst biezpienu, ķiršu tomātus, uzgrauzdēt rupjmaizi. Pusdienās uzvārīt griķus ar skābo krējumu un pienu, jo vienkārši, veselīgi un man garšo. Mazliet pavingrot jau no rīta, tas palīdzēs ievirzīt dienu veselīgā gultnē.


4. Baigi gribas darbā kaut ko uzkost. Ko darīt?


Zinu, ka ir cepumi, bet pamēģini attaisīt to riekstu paciņu. Pistācijas ir the bomb. Atkal – dzer ūdeni. Dzer tēju bez cukura.


5. Kārojas saldumus. Ko darīt?


Nopērc ķiršus, avenes, zemenes vai citu augli. Ja akurāt gribas čipsus, nopērc tos Latvijā ražotos "Zeldari" ķirbju čipsus. Ieķer mazo šokolādes tāfelīti, sadali uz pusēm (otru pusi atdod Mārtiņam). Nopēr Avenei saldējumu. Ēd ogas dārzā.


6. Kā nepadarīt katru dienu par “cheat day”?


Nav tāda “cheat meal” vai “cheat day”. Ēdiens ir ēdiens, tu to liec savā ķermenī, daži produkti ir veselīgāki un dos enerģiju, citu tieši otrādi – aizpildīs vēderu uz brīdi, bet jau drīz liks justies izsalkušam. Visa ēšana ir jāredz kā viens veselums, viens process.


Matemātika ir vienkārša. Jo vairāk likšu savā ķermenī vērtīgos produktus, jo priecīgāks būs mans ķermenis un jo labāk, enerģiskāk es pati jutīšos. Bet, ja gadīsies apēst kaut ko, kas neskaitās veselīgs (našķi, čipsi, picas gabals), gabals no tā nenokritīs. Svarīgi ir atrast labu balansu (lielākoties veselīgie produkti ar neveselīgajiem pa retai reizei).


7. Ko tev vēl jāmācās pilnveidot?


Viena lieta, ko man ir grūti nomainīt, bet vajadzētu piestrādāt: perfekcionisms un vēlme visu izdarīt maksimāli labi. Piemēram, ja ir ārkārtīgs laika trūkums vai nogurums, tā vietā, lai grūtāku treniņu aizstātu ar vieglāku vai garākas distances vietā noskrietu īsāku, es drīzāk nākamnedēļ atkārtošu visu treniņu programmu vēlreiz tieši tā, kā plānots, lai būtu izdarījusi visu maksimāli tā, kā paredzēts. Nezinu, vai šis ir labi, man liekas, ka nav, jo vairākas reizes sanācis neizdarīt neko tā vietā, lai izdarītu mazāk (bet tas tāpat būtu vairāk nekā nekas). Pie šī man vēl jāstrādā. Pamazām. Pa solītim.


8. Bet man liekas, ka man nesanāks...


Prāta stāvoklim ir ļoti liela vara pār to, kā mēs redzam sasniegumus vs. zaudējumus. Tieši manam prātam, manam iekšējam dialogam ar sevi ir spēks likt man domāt negatīvas domas un justies vainīgai par aizķeršanos. Un ja es domām ļaušu attistīties tajā virzienā (jo līdz šim tā biju ieradusi), tad es sevi visu laiku arī kritizēšu un pat vislabākie sasniegumi, visbiežākie treniņi un visstraujāk parādījies muskuļu reljefs liksies kā “vēl nav gana labi”.


Tā vietā apzināti vajag domāt par līdz šim jau sasniegto.



Tieši es biju tā, kas pēdējo 6 mēnešu laikā noskrēja vistālākās distances savā mūžā (tostarp 15 kilometrus), tieši es jau zaudēju 8 kilogramus. Tikai darbs ar sevi un iesāktā turpināšana mani te noveda, nekas cits. Un kā tas ir – man neizdosies? Man JAU ir izdevies tik daudz, un es zinu, ka spēju arī visu pārējo.


Vairāk par manu progresu un piedzīvojumiem svara zaudēšanā lasi iepriekšējos rakstos:

NB: Ļoti lūdzu ņemt vērā, ka es dalos ar savu personīgo pieredzi, un katram tā var būt atšķirīga. Ir normāli, ja Tava prioritāte nav svara vērošana, sportošana vai kaloriju skaitīšana.


Es priecājos dalīties ar savu stāstu, turklāt cenšos to darīt gana apzinīgi, atsaucoties uz uzticamiem avotiem. Iesaku daudz pētīt pašam un piefiksēt savus veselības novērojumus. Turklāt, ja vēlies profesionālu palīdzību, iesaku vērsties pie ģimenes ārsta, fizioterapeita, personīgā trenera vai cita veselības speciālista.


PIERAKSTIES JAUNUMIEM

  • LinkedIn

Copyright © 2020 Kristīne Spure