Ilgi neesam tikušies, vai ne?
Domas par svara dienasgrāmatas atgriešanos manī urd jau sen. Ik pa laikam tās uzpeld apziņas virspusē – it sevišķi, kad kāds atraksta ziņu vai atstāj komentāru: kas noticis ar svara dienasgrāmatām, un vai tās atgriezīsies? Tādu cilvēku nav ļoooti daudz, bet maza saujiņa tomēr ir, kas mani ļoti, ļoti priecē, jo liekas, ka svara dienasgrāmatas noderējušas ne tikai man, bet vēl kādam citam.
Tiem, kuri šobrīd domā, par ko vispār runa, lūk, neliels recap:
Pirms trim gadiem, īsi pēc 30 gadu dzimšanas dienas, es sāku savu visnopietnāko ceļojumu uz mazāku svaru – par to, kādēļ un kā mana gāja, uzrakstīju savu pirmo svara dienasgrāmatu. Vēlāk sekoja arī citas – par pirmajiem sasniegumiem (–4,2 kg), par pirmajiem lielajiem sasniegumiem (–6,5 kg jeb puse no mērķa), par to, kādas ir sajūtas, kad sasniegumu nav, un pat par to, kā es sapratu, ka no skriešanas piemetas ātras kājas.
Tagad, pēc trīs gadiem, tuvojas mana 33. dzimšanas diena. Kā man ir gājis kopš 2020. gada novembra, kad publicēju pēdējo svara dienasgrāmatu?
Vispār – ir gājis diezgan kā pa kalniem, taču kopsavilkumā ar skaistu + zīmi. Gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē ir bijuši izaicinājumi, kas mani noveduši pie apstākļiem un nodarbošanās, kas man ļoti sagādā prieku. Par to varbūt kādā citā ne ar svaru saistītā ierakstā.
Taču es zinu, ka jums interesē veselība un sportošana.
Un patiesībā – arī tur kopumā ir gājis (pēc maniem kritērijiem) ļoti labi. Zemākais svars, ko es sasniedzu, bija 65,7 kilogrami (–10,1 kg). Sasniedzu vienu no foršākajiem mērķiem, proti, stabili turēju svaru, kas mani apmierināja (67–69 kg), lielāko daļu no šī laika. Sportoju un kustējos, bija periodi, kad to darīju biežāk, citreiz retāk. Tas atstāja arī iespaidu uz manu mentālo pašsajūtu, biju pārliecinātāka par sevi kā garīgi, tā fiziski.
Taču pēdējais pusgads dažādu iemeslu dēļ sakratīja līdzšinējo status quo. Nesen uzkāpu uz svariem un secināju, ka svars no mana jebkad visaugstākā, ar ko sāku pirms 3 gadiem, atšķiras tikai par 100 gramiem. Fuuuuck.
Es sveros diezgan regulāri (zinu, ka ir speciālisti, kas iesaka to nedarīt katru dienu, jo tas var demotivēt, taču man patīk struktūra un būt lietas kursā), un kādu laiku biju pamanījusi, ka cipars, ko redzu, pamazām, taču pamanāmi palielinās. Sākumā nesatraucos, jo tā ir bijis iepriekš, pēdējo 2,5 gadu laikā vienmēr esmu bijusi spējīga atgriezties pie vēlamā sporta un ēšanas režīma, kas atspoguļojas arī svarā. Bet ne šoreiz.
Ja kāds grib iespraukties ar “bet svars nav galvenais, tas ir tikai cipars”, ļoti labi saprotu, ko jūs sakāt – patiešām. Taču manā gadījumā svara cipars ir reprezentācija rezultātam, ko ceru sasniegt, dzīvojot tādu dzīvesveidu, ko uzskatu sev par veselīgu esam.
Un patiesībā ļoti labi apzinos iemeslus, kādēļ svars varētu būt palielinājies. Pēdējā pusgadā sportoju neregulāri, lai gan abi ar vīru esam sākuši iet uz treniņiem ar treneri, kas ir tiešām laba jauda. Ļoti maz esmu skrējusi un vispār nedēļas griezumā pievērsusies vidējas līdz augstākas intensitātes sportošanai. Taču mans lielākais klupšanas akmens ir mani ēšanas paradumi. Varbūt kādu dienu sadūšošos un uzrakstīšu par tiem vairāk, taču pagaidām būšu kodolīga – tie nav pārāk veselīgi, un nereti mani velk pārēšanās virzienā.
Kāds tad ir šīs dienasgrāmatas mērķis?
Šo dienasgrāmatu rakstot, jūtu, cik noderīgi ir “iečekoties” pašai ar sevi un cik ļoti man tas pietrūcis. Es gan regulāri rakstu savu privāto dienasgrāmatu, taču tur lielākoties ieskicēju īsas piezīmes (biju skriet, nebiju), nevis plašāku pārskatu.
Jāatzīst, ka šajās dienās ir arī labi apstākļi, lai rakstītu. Esmu izgājusi paskriet, ēdusi labas, kvalitatīvas ēdienreizes. Ir laba sajūta, un jutu, ka ir vilme uz rakstīšanu tieši par šo tēmu, un cik labi, ka piesēdos pie papīra.
Ja kāds, šo lasot, domā, ka nu sekos apņemšanās ar tekstu “šoreiz gan man viss izdosies”, tad, iespējams, likšu vilties.
Jo šī nav sākšana no sākuma. Šis nav clean slate, new year – new me vai tabula rasa. Šī ir turpināšana. Turpinājums tam, ko mēs darām visu dzīvi – dzīvojam tā, lai justos labi, priecīgi, apmierināti ar sevi.
Mans mērķis veselības ziņā aizvien ir tas pats. Ilgus gadus gribu sasniegt veselīgo BMI jeb ĶMI. Manām auguma un vecuma proporcijām tas būtu 47,4–64 kilogrami, taču man ļoti patīk 63, jo tas ir foršs un reāls cipars.
Tāpat kā iepriekš es aizvien apzinos, ka var iet dažādi, taču visticamāk, zinot mani, neies viegli. Un tāpat kā ar gadā izlasīto grāmatu mērķi, ko uzstādām Goodreads: dažreiz to neizdodas sasniegt un tas var mainīties, dažreiz – izdodas sasniegt ar uzviju.
Un, ja izdosies sasniegt mērķi šogad, tas būs varenvarenfantastiski.
Tāpat vienmēr ļoti iepriecinājuši jūsu komentāri vai ziņas, kā ar sportošanu un pieturēšanos veselīgam dzīvesveidam iet jums. Ja ir, ar ko dalīties, droši dodiet ziņu.
Lai foršs un priecīgs 2023. gads!
NB: Ļoti lūdzu ņemt vērā, ka es dalos ar savu personīgo pieredzi, un katram tā var būt atšķirīga. Ir normāli, ja Tava prioritāte nav sportošana vai domas par svaru un uzturu.
Es priecājos dalīties ar savu stāstu, turklāt cenšos to darīt gana apzinīgi, atsaucoties uz uzticamiem avotiem. Iesaku daudz pētīt pašam un piefiksēt savus veselības novērojumus. Turklāt, ja vēlies profesionālu palīdzību, iesaku vērsties pie ģimenes ārsta, fizioterapeita, personīgā trenera vai cita veselības speciālista.
Kā arī, ja Tev nav aktuāli domāt par svaru, sportu, veselību un mana pieredze ir “trigerojoša”, pilnīgi saprotu. Tādā gadījumā iesaku klikšķināt lapu ciet, un tiksimies kā draugi manos rakstos par citām tēmām.