• Kristīne Spure

Svara dienasgrāmata #7: Krīzīte

Ir viegli rakstīt par panākumiem, kad viss notiek pēc plāna un tuvojies mērķim. Rakstīt kļūst jau grūtāk, kad neiet tik gludi, kā gribētos.



Man pavasarī bija plāns, ka varētu uzrakstīt par lietām, kas mani baida liekā svara zaudēšanas procesā. Viena no tām bija pavisam smieklīga – bail, ka sejā labāk redzēs krunciņas, jo nebūs mīkstumiņu, kas tās notušētu.



Ak, Kristīn, Tu dažreiz domā smieklīgas lietas.


Bet kāds cits aspekts gan bija patiesi reāls – es baidījos no tā, ko iesākšu, ja man nesanāks viss uzreiz, ar pirmo piegājienu. Ja nu es nonāku grutībās, svara zudums apstājas, sāk kāpt un es atkal attopos tur, kur biju pašā sākumā? Baidījos, jo tā vairākkārt bija noticis iepriekš.


Šobrīd daļēji esmu saskārusies tieši ar šo problēmu, kas mani tik ļoti biedēja. Svars tomēr mazliet pakāpās uz augšu, un es esmu svara zaudēšanas ofroudā, jo vairs nepieturos pie sākotnējā plāna.


Tas izskatās aptuveni šādi:



Kas notika? Hello, emocionālā ēšana


Vasaras otrā pusē un rudens mēnešos sporta aktivitāšu daudzums samazinājās, nāca atvaļinājums un ceļojums. Zuda motivācija, apnika visa mūzika, pie kā parasti tik ļoti patīk skriet (citiem liksies smieklīgs iemesls, bet man sportā muzikālais fons ir ārkārtīgi svarīgs motivators). Savukārt apēsto kaloriju daudzums kāpa.


Tas, par ko es ļoti priecājos, – es laikus attapos un sapratu, ka tā itin viegli iespējams netīšām miskastē izsviest visu līdz šim ieguldīto darbu.


Vēl aizvien ar visu sānslīdi tie ir 8,1 zaudēts kilograms. Darbs turpinās.


Iemesli, kādēļ mērķi neizdodas sasniegt, atšķiras no cilvēka uz cilvēku. Kādam vairāk jāstrādā, līdz ar to nav laika sportot. Kādam tās ir traumas, veselības problēmas. Kādam ģimenes pieaugums.


Ja labi padomāju, galvenais iemesls, kādēļ svara nomešana apstājas manā gadījumā, ir attiecības ar ēdienu. Tās ir tipiskās “emocionālo ēdēju” attiecības. Jūties slikti? Kaut ko ieēd. Esi mazliet saskumis? Kaut ko iegrauz. Stress darbā? Op, vakarā jāpamielojas ar kaut ko garšīgu.


Pētījumi liecina, ka Amerikā no emocionālās ēšanas cieš 2,8 miljoni cilvēku, savukārt Eiropā ar to saskaras 1-4% iedzīvotāju.



Ko iesākt?


Ir dažādi veidi, kā tikt galā ar emocionālo ēšanu. Man pārtraukt neveselīgo ciklu visvairāk palīdz šie trīs paņēmieni:


  1. Sportiskas aktivitātes. Dienas, kad ar sevi sarunāju iet ārā paskriet, jo pēc tam jutīšos enerģiskāk, ir dienas, kad man ir vieglāk ēst veselīgi un atturēties no našķiem;

  2. Apēstā ēdiena piefiksēšana. Kaloriju uzskaite rada sajūtu, ka es kontrolēju savu ēdienkarti, turklāt ļauj izprast, cik daudz kaloriju patiesībā ir mazajās uzkodās, ko dienas laikā apēdu;

  3. Sarunas ar cilvēkiem, kuri iet līdzīgu ceļu. Nenovērtējiet par zemu brīdi, kad varat padalīties ar draugiem, kā ar sportošanu un veselīgu dzīvesveidu iet viņiem. Citu pieredze iedvesmo, motivē, dzen arī pašiem darīt labāk. Visbiežāk tu nebūt nebūsi vienīgais, kam veselīgs dzīvesveids ir brauciens pa amerikāņu kalniņiem.


Vēl ļoti palīdz, ja lasu faktos pamatotus rakstus vai skatos video par uztura tēmu. Mans jaunākais atradums ir šī “Cilvēkjaudas” intervija ar ārsti, profesori Ilzi Konrādi par to, kā nenovecot pirms laika. Interesanti, ka liela daļa sarunas ir par uzturu un to, kā patērēto kaloriju skaita samazināšana var paildzināt dzīves garumu:



Nākotnes plāni


Šobrīd galvenais ir – turpināt iepriekš iesākto. Palielināt sportisko aktivitāšu daudzumu, kas saruka septembrī, sākoties atvaļinājumam:


Savukārt oktobra otra puse jau izskatās krietni labāk.


Galvenais ir sākt. Bet viens gan ir jāsaka. Apziņa, ka par svara zaudēšanu esmu dalījusies ar citiem, un fakts, ka ik pa laikam kāds atrakstīja un uzprasīja, kad būs nākamā svara dienasgrāmata, ir koks ar diviem galiem.


No vienas puses tas motivē, jo gribas ne tikai sev, bet arī citiem parādīt, ka tajā kalniņā ir iespējams uzbraukt.


Bet tas radīja arī nelielu stresu. Es esmu atbildīgs cilvēks. Un, neraugoties uz to, ka primāri sportot un iegūt veselīgu ĶMI aizvien gribu sevis dēļ, dažreiz atbildība rakstīt tikai pozitīvo par savu pieredzi kļuva lielāka nekā atbildība parūpēties par veselību.


Tas vēlreiz liek man domāt – svara zaudēšana nav tikai darbs var savu fizisko čaulu. Tas ir arī pamatīgs un reizēm nogurdinošs darbs ar savu emocionālo stāvokli.

NB: Ļoti lūdzu ņemt vērā, ka es dalos ar savu personīgo pieredzi, un katram tā var būt atšķirīga. Ir normāli, ja Tava prioritāte nav svara vērošana, sportošana vai kaloriju skaitīšana.


Es priecājos dalīties ar savu stāstu, turklāt cenšos to darīt gana apzinīgi, atsaucoties uz uzticamiem avotiem. Iesaku daudz pētīt pašam un piefiksēt savus veselības novērojumus. Turklāt, ja vēlies profesionālu palīdzību, iesaku vērsties pie ģimenes ārsta, fizioterapeita, personīgā trenera vai cita veselības speciālista.


PIERAKSTIES JAUNUMIEM

  • LinkedIn

Copyright © 2020 Kristīne Spure