• Kristīne Spure

Kādēļ bailēs jāiet iekšā

Šis ir stāsts par to, kā man nepatika bailes un nepatīk vēl aizvien, bet es mācos ar tām tikt galā sev noderīgākā veidā.


Es precīzi neatceros, kad sajutu savas pirmās bailes. Atmiņā uzpeld diena, kad tētis mācīja braukt ar divriteni, un man bija bail braukt lejā pa kalnu bez mazo papildritenīšu nomierinošās grabēšanas.


Bailīgi bija arī tad, kad stadionā ar kaimiņu bērniem vingrojām uz stieņiem, un man negribējās mest kūleni, jo baidījos uzkrist uz galvas (vispār tā vēlāk dzīvē reiz arī notika, un es pārsitu pieri).


Skaidrs ir viens – bailes ar mums ir kopā jau kopš bērnības. Varbūt tikai pašā dzīves sākumā, kad tikko iznākam no mammas miesas un ar plakšķi iekrītam vecmātei rokās, esam visdrosmīgākie, jo vēl neesam saskārušies ar kritieniem, skrāpējumiem, zilumiem un citiem pāridarījumiem.


Mūs noķēra. Jau ar pirmo reizi, un vēl apmīļoja. Uz priekšu noteikti būs tikai labāk, tā mums gribētos domāt. Un tad notiek dzīve. Laipni lūgtas, bailes no zirnekļiem, no augstuma, bailes no attiecībām, no atraidījuma, no neveiksmes!

Bailes – mūsu senākais draugs


Cilvēks pirmās bailes izrāda jau dažu mēnešu vecumā. Kaut kādā veidā bailes, iespējams, ir mūsu senākais draugs. Turpat blakus, kur ir prieks, skumjas, dusmas – cilvēka pamata emocijas, ko var redzēt uzdarbojamies arī asprātīgajā animācijas filmā “Inside Out”.


Bet manā pieredzē bailes ir arī viena no tām emocijām, par kurām cilvēks kaunas un par kuru apkārtējie mēdz nosodīt. Skolā taču arī pasmejas par tiem, kas baidās no klasesbiedrenes spēcīgā tautasbumbas metiena vai baidās braukt “ar bugeli”, jo vienreiz nogāzās, sasitās. “Kas ir – baidies? Tu jau nevari, mīz,” viņi smejas.


Dažreiz domāju – cik labi, ka nepiedzimu par puiku, jo vīrieši vispār nedrīkstot baidīties, kur nu vēl izrādīt citas absolūti nevīrišķīgas emocijas, piemēram, skumjas. Taisnības labad jāpiebilst, ka vīrieši arī izdara pašnāvības 4,5 reizes biežāk nekā sievietes. Spriediet paši, vai te ir kāda korelācija.


Ilgu laiku biju pārliecināta, ka bailes ir kaut kas slikts. Kaut kas, kas norāda uz vājību. Bet kāds gudrs cilvēks manā dzīvē ik pa laikam atgādināja, ka bailes patiesībā ir veselīgas un bailēs pat jāiet iekšā.


Ko tas nozīmē? Manā interpretācijā situācija, kas izraisa bailes, ir jāizdzīvo, un tajā jāļauj sev “reaģēt”, darboties. Piemēram, ja ir darba piedāvājums vai projekts, kas ārkārtīgi biedē, tad nevis jāmet līkums, jo bail izgāzties, bet jāsaka “jā” un jāmēģina, pirmās dienas, iespējams, kārtīgi feilojot, bet ar laiku saprotot, ka nemaz tik traki jau nav. Vienkārši, vai ne?


Tik bieži, kad baidījos, man atgādināja: “Kristīn, bet Jūs jau zināt, kas jādara”, ka es aizvien dziļāk kalu to savās smadzeņu rievās iekšā, ar katru reizi aizvien vairāk atbrīvojoties no saviem aizspriedumiem par bailēm.


Un tā es vēl aizvien mācos, ka no bailēm nav jābaidās, jo:


1. Bailes norāda uz vietu izaugsmei.


Tāpat kā baltie, uz metāla kājām uzstutētie laukumi šosejas malās sola “vietu tavai reklāmai” bailes sola vietu izaugsmei. Bailēs ir vesels brīvs laukums, kur aizpildīt savu ego, un tas, ka jūtam bailes, ir neona bulta, kas rāda “tu šeit vari izaugt!”.


No tā, savukārt, izriet, ka:



2. Bailes ļauj pilnveidot potenciālu.


Ejot bailēs iekšā, varam pārvērst prasmi, kurā esam pilnīgi neprašas, uz prasmi, kurā esam iesācēji – uz prasmi, kurā jau esam kompetenti – uz prasmi, kurā esam profesionāļi. Īsumā sakot, bailes padara mūs par labākiem, viedākiem, pieredzējušākiem cilvēkiem.



3. Bailes dod jaunas iespējas.


Iztēlosimies, ka bailes ir krustceļs, uz kura sēž trīsgalvains pūķis. Tā vietā, lai muktu krūmos, mēs nocērtam pirmās trīs galvas, pacīnāmies ar deviņām, kas izauga pirmo vietā, bet esam spējīgi doties uz priekšu, lai redzētu jaunus apvāršņus un nākamos krustceļus. Simpātisku princi/princesi vai paaugstinājumu darbā, piemēram.


Man, piemēram, bija ļoti pārvākties no Cēsīm uz Rīgu. Man bija ļoti bail doties “Erasmusā” uz Turīnu. Man ir bail, katru reizi kāpjot uz skatuves ar “Franco Franco”. Bet visas šīs situācijas un neskaitāmas citas dod man jaunus ceļojumus, jaunas draudzības, jaunu pieredzi, jaunu skatuves kaifu. Un beigu beigās es turpinu izaugsmi tālāk, nevis iestrēgstu vietā, ar kuru nākamreiz cīnīties no jauna.

Un vispār nemazāk svarīgi ir tas, ka bailes ir tās, kas ļauj mums izdzīvot, jo situācijās, kad mums patiešām jāpasargā sevi (piemēram, no pārāk karstas plīts, bīstamas čūskas mežā vai stāvot tuvu augstas klints malai), bailes aktivizē izdzīvošanas instinktu, kas mūs pasargā briesmās, sāpēm un nāves draudiem.


Tādēļ beigsim uztvert bailes kā to onkuli, kas nemāk uzvesties un apkauno mūs citu priekšā publiskos pasākumos, bet izdzīvosim tās ar lepnumu, atceroties, ko par šo visu domā Kellija Klārksone:



Bailēs jāiet iekšā. Jo kas ir sliktākais, kas var notikt?

PIERAKSTIES JAUNUMIEM

  • LinkedIn

Copyright © 2020 Kristīne Spure