Šis nebūs stāsts par šovu "Balss maskā". Bet šis būs stāsts par to, kā savu dzīvi pārvēršam šovā ar vairākām maskām.
Reiz, kādā literatūras stundā vidusskolas laikā, ar skolotāju Regīnu runājām, ka cilvēks savas dzīves laikā valkā dažādas maskas. Klasē analizējām kādu latviešu autora dzejoli, un arī tajā bija akcentētas maskas, ko uzliekam situācijās atkarīgi no lomas, kuru tajā brīdī spēlējam.
Iespējams, tā bija viena no pirmajām reizēm, kad sāku šaubīties: kas vispār ir cilvēka “es”? Kādēļ mums jānēsā “maskas” – vai tad mūsu personība nav viengabalaina? Vai tā jebkad ir bijusi viengabalaina? Jo vairāk par to domāju, jo vairāk sāku šaubīties.
Žurnāli taču arī mudināja – esi tu pats, un cilvēki tevi pieņems. Iespējams, tieši tā ietekmē biju domājusi, ka mans mērķis ir:
atrast savu, Kristīnes (tolaik) Vaksas vienīgo un patieso “es” un, ja rīkošos saskaņā ar visiem iekšēji nospraustajiem likumiem, kurus biju pieņēmusi kā savai patībai atbilstošus, tad būšu es pati un būšu laimīga. Patiesa pret citiem. Patiesa pret sevi.
Vienkārši, vai ne?
Bet pēc literatūras stundas apstulbu. Vai tad tā nav mainīšanās – spēlēt dažādas lomas un mainīt maskas? Tāds teātris reālajā dzīvē, par ko mums nemaksā.
Jo, ja es mainu maskas tā, lai labāk iederētos situācijā, kur tad paliek mans patiesais “es”? Kur ir mans neitrālais pamata stāvoklis un sākumpunkts, no kā izriet visa pārējā Kristīne?
Sociālās lomas sabiedrībā
Kādēļ mums vispār jāspēlē lomas, un kādēļ jānēsā maskas?
Vaicājot palīdzību “Google”, uz jautājumu “why do we wear masks”, protams, izlec simtiem instrukciju, galvenokārt, par to, kādēļ maskas mūs pasargā Covid-19 laikā. Drošības nevar būt par daudz, tādēļ šeit ļoti vienkāršs vizuālis, kas izskaidro arī medicīnisko masku nepieciešamību mūsdienu ikdienā.
Savukārt turpinot par dzīves lomām un masku tēmu – sociālās lomas ir pilnīgi ierasta daļa no tā, kā funkcionē sabiedrība.
Sociālās lomas rodas saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Šo lomu spēlētājiem ir zināms, kā konkrētajā lomā uzvesties, un arī apkārtējie no tevis gaida noteiktu uzvedību.
Sociālās lomas var būt:
Iemantotas. Te pieskaitāmas dzimuma lomas (sievietes vs. vīrietis) un radnieciskās lomas (tētis, mamma, brālis, māsa, vecmāmiņa utt.);
Iegūtas. Šeit iekļautas tās sociālās lomas, ko iegūstam mūsu statusa, profesionalitātes, saskarsmes spēju dēļ (piemēram, līderis vai atstumtais).
Tātad pieaugušais dzīvē apgūst daudzas sociālās lomas, un jebkura no tām īstenojas pilnīgāk, ja sasniegts augstāks brieduma līmenis.
Šobrīd lomas, ar kurām cenšos žonglēt es, iekļauj sekojošo masku uzlikšanu:
Karjeras sieviete
Sieva
Skatuves māksliniece
Meita
Māsa
Draudzene
Kolēģe, vedekla, kaimiņiene un vēl citas lomas, kuras spēlēju, bet dažreiz pat neapzinos.
Neitrālais “es” bez maskas ir tas, kāda es esmu viena pati. Bez lomām, bez cilvēkiem apkārt, uz kuriem reaģēt ar konkrētu rīcību. Tāda Kristīne patiesībā ir ļoti reti novērojama parādība.
Es zinu, ka dažas no manām maskām dzīves laikā novalkāsies un zaudēs savu aktualitāti, dažas atmetīšu pavisam, bet to vietā nāks klāt jaunas. Ja veselība dos, tad masku sarakstam pievienosies arī mamma, krustmāte, vecmāmiņa, vadītāja, varbūt reiz atkal studente.
Pat Šekspīrs reiz teica:
“All the world’s a stage, And all the men and women merely players; They have their exits and their entrances; And one man in his time plays many parts.”
„Visa pasaule ir teātris, kur cilvēki ir aktieri, un viņi katrs nāk un iet no skatuves, un katram sava loma ir ne viena vien”.
Savukārt tas, pret ko es esmu piesardzīga, ir piespiedu atkarība no savas maskas.
Tikai nesaaugt ar savu masku
Visskumjākais ir brīdis, kad tik ilgi dzīvojam kādā maskā un pēc tieši tās un nevienas citas no apkārtējiem ir tik liels pieprasījums, ka zaudējam saikni ar realitāti.
Sākam nogurt, maska iespiežas mums sejā, atstājot rievas vaigos, ap zodu, līdz saaugam ar to pavisam, jo – pienākums. Jo atbildība pret savu lomu. Un jebkāda doma par maskas novilkšanu sagādā mums kā fiziskas, tā emocionālas sāpes. Un beigu beigās var izrādīties arī fatāla.
Prātā nāk Robins Viljams, kurš smīdināja visu pasauli līdz brīdim, kad dzīvi beidza, pakāries cilpā.
“Linkin Park” solists Česters Bedingtons, kura balss un sacerētie dziesmu vārdi bija tīņu gadu himnas man un tik daudziem maniem vienaudžiem.
Ja labi padomā, noteikti arī krietni tuvāk mūsu pašu sociālajam lokam ir kāds, kas ir tik ļoti nomākts ar savas lomas nastu, ka cilvēks aiz maskas pamazām mūsu priekšā izplēn.
Ko ar to gribu teikt?
Turam acis vaļā un neļaujam tuvākajiem un pašiem sev tikt savu masku nospiestiem.
Lomas un maskas ir neatņemama daļa mūsu dzīves. Tajā pašā laikā ir jāatrod balanss un jāsaprot:
Kuras lomas mēs paši vēlamies spēlēt;
Kuras lomas mums palīdz augt;
Kad laiks masku noņemt.
Kad laiks noņemt savējo
Kopš tās literatūras stundas vidusskolā pagājuši vairāk nekā 10 gadi. Es esmu pieņēmusi ideju par lomām, un savas maskas vienmēr nēsāju līdzi somā, gatava uz sejas uzmest tajā brīdī nepieciešamo.
Jau jūtos ērtāk ar domu, ka viss nav tik vienkārši kā noreducēt savu personību uz vienu likumu kopu – tikai vienu un to patieso “es”. Jo tieši visu masku un lomu kopums esmu es pati.
Visi jau zina to nodrillēto Raiņa teicienu: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”. Es saku: pastāvēs, kas dzīves lomu spēlē pratīs veikli operēt ar visām savām maskām. Un sapratīs, kad laiks noņemt savējo.