• Kristīne Spure

21. septembris. Kā es kļuvu par Mrs. Spuri

Kad izdomāju, ka rakstīšu par to, kā kļuvu par Spura kundzi, mazliet apjuku. No kurienes sākt – un ko tieši stāstīt?



Jo noticis daudz. Mēs ar Mārtiņu esam gājuši cauri tik dažādiem attiecību posmiem – skolas biedri, kas viens otru nepazīst, bet redz uz ielas un pasākumos; grupas biedri, draugi, simpātijas; pāris, kas dzīvo atsevišķi; pāris, kas dzīvo kopā; pāris, kas mēģina pārvarēt “long distance relationship” mestos šķēršļus; saderināts pāris un visbeidzot arī laulāts pāris.


Kā to visu salikt vienā loģiskā tekstā?


Par godu mūsu otrajai kāzu jubilejai esmu izvēlējusies aprakstīt tieši pašas kāzu dienas notikumus. Un te arī papildus iemesls:


Man vienmēr ir bijis mazliet bail, ko darītu brīdī, ja vecumdienās notiek “The Notebook” scenārijs – Tu vairs neatpazīsti savus tuviniekus un esi aizmirsis visu, kas ar Tevi dzīves laikā noticis, savukārt otrai pusei viss piedzīvotais kā pasaka jāstāsta no jauna.

Tādēļ es apņēmos uzrakstīt stāstu tieši par 2018. gada 21. septembri – dienu, kad es sirdī un prātā no Kristīnes Vaksas kļuvu par Kristīni Spuri, sievu Mārtiņam Spurim, un mēs kopā kļuvām par Spurīšiem. Par dienu, ko nekad nevēlos aizmirst. Un rakstīt tieši tā, kā mūsu kāzu dienu atceros, notikumu pēc notikuma, cilvēku pie cilvēka.


Lai raksts taptu un neaizmirstos mazās, bet tik svarīgās detaļas, ņēmu talkā savu dienasgrāmatu (kurā pārsteidzošā kārtā arī pašā kāzu dienā šo to paspēju ierakstīt). Tāpat arī pāršķirstīju mūsu kāzu foto, par kuru maģiju aizvien no visas sirds paldies fotogrāfei Anetei Rūķei.


Savukārt muzikāli šai dienai var sekot līdzi (un iedvesmoties) 2 pleilistēs, ko izveidoju speciāli kāzām:



Rīta cēliens un kā es iesprūdu kāzu kleitā



[no Kristīnes dienasgrāmatas]


21. 09. 2018. Nedaudz pāri pusnaktij. Kleita izgludināta (cik nu to var izdarīt), esam gultā. Tagad atliek vien izgulēties, un… tad rīt jau lielā diena. Galvenais mierīgi!

2018. gada 21. septembrī es cēlos 6:50. Aiz “Villa Santa” loga sārtojās un dzeltenas kļuva pirmās lapas. Atverot logu, istabā ieplūda svaigs gaiss, kas atgādināja Norvēģijas mežus.


Laika ziņās solīja karstu, saulainu laiku. Īsta Itālijas diena. Kārtīga atvasara.


Paēdām brokastis. Tās istabiņā ienesa maiga, mierīga meitene, kura telpā neatstāja ne mazāko nospiedumu. Savukārt es no uztraukuma knapi spēju apēst kruasānu, ievārījumu, šķiņķi un citus labumus atstājot uz šķīvja. Pēc pāris malkiem kafijas Mārtiņš devās uz vecāku mājām, lai sapostos pats un ļautu gatavoties arī man. Nākamreiz mēs jau tiktos baltā kleitā un melnā uzvalkā.


Un tad sākās 2,5 stundas nepacietīgas dīdīšanās zem grima otiņām, matu lakām un lokotājiem, un es nekādi nespēju nosēdēt mierīgi. Kamēr Elīza klāja grimu un Santa manos matos sprauda floristes atvestos ziedus, es noteikti pateicu 100 un vienu muļķīgu lietu, dungoju visdīvainākās dziesmas, un man gribējās dejot – līdzīgi kā tas notiek, kad gatavojos koncertiem. Tikai šoreiz notikums, kurā grasījos uzstāties, spēlējot galveno lomu, mainītu manu dzīvi līdz pašiem pamatiem.


Vēl pirms pāris dienām Karīna bija pielabojusi pēdējos sīkumus manai kāzu kleitai, ko viņa šuva no nulles (kleitas prototipu es par 30 vai 40 eiro brīnumaini biju atradusi Tērbatas ielas “Četrās zolēs”). Savukārt jau 10:45 baltais, tīrais tērps slīdēja man pār galvu savā pirmajā oficiālajā iznācienā.

Es iesprūdu.


Tik nozīmīgā, netipiskā dienā, kurai daudzi piešķir birku “Visam jābūt 100% perfekti”, mana skaistā kāzu kleita apstājās pie dibena apaļumiem, un tikai ar frizieres palīdzību to varēja novilkt līdz lejai.


Man nāca smiekli. Tajā mirklī es sajutos kā es pati. Cilvēcīga. Vēl aizvien tieši tā pati Kristīne – dažreiz feilo, dažreiz nē –, tikai šoreiz apņēmusies izskatīties nopietna, jo gatavojas nopietnam uzdevumam –apprecēties.


Uzvilku savas sarkanās samta kurpes, pamanīju, ka zvana telefons. Mārtiņš bija ieradies un mani gaidīja lejā. Vēl pēdējo reizi paskatījos spogulī un paņēmu dienasgrāmatu.


[no dienasgrāmatas]


11:13. Ceļā lejā pie Mārtiņa! OMG


Selfijs pirms vētras



Es neatceros, kas notika starp istabiņu un parādes durvīm – kā līdz tām nonācu; laikam piedzīvoju pilnīgu stresa blackoutu. Tikai atceros, ka, nospiežot ārdurvju rokturi, otrpus pie gaiša retro mersedesa gaidīja mans topošais vīrs, lai vestu mani pie altāra.


Tērpies tumšā uzvalkā, ko abi kopā bijām izvēlējušies, ar svaigu matu griezumu, turot manu ziedu pušķi ar eikalipta lapiņām, rozēm un sārtiem rudens ziediem. Bet citādi tieši tas pats cilvēks, ar ko kopā Netfliksojam un čillojam, ar ko kopā cepam siermaizes svētdienu rītos un kurš mani, skanot vācu reperim Cro, bija bildinājis kāda Berlīnes AirBnB dzīvokļa virtuvītē.


Smaidīgs. Skaists. Mans Mārtiņš.



Ceļš uz Cēsu Sv. Jāņa baznīcu bija viens no retajiem mirkļiem 2018. gada 21. septembrī, kad bijām divatā, tādēļ to izbaudīju jo sevišķi. Mierīgs, rāms brauciens, kas lieliski kontrastēja ar brīdi, kad, piestājot pie baznīcas, mūs ielenca bariņš tūristu no kādas Tālo Austrumu valsts, kas tieši tajā brīdī veica pusdienas laika apgaitu pa Cēsu vecpilsētu.


Iespējams, kāda foto albumā vēl aizvien var uzšķirt bildi ar mazo blondīni un garo čali no Latvijas, pārlaimīgiem miedzot acis septembra saulē.


Un tad mēs pamanījām mūsu kāzu viesus, īpaši saposušos. Tur bija Jānis, manas mammas dzīvesbiedrs, kas tēvišķi paspieda roku manam topošajam vīram. Tur bija mūsu vedēji, draugi un grupasbiedri Elizabete un Reinis, un ar Elizabeti nevarējām atturēties, neuztaisot kopā vēl pēdējo līgavas selfiju tieši pie baznīcas durvīm. Tur bija Terēze, mana grāmatu draudzene. Un tur bija arī mana mamma – svaigi safrizēta, smaidīga. Es nodomāju – vēlāk jāuzprasa, kā viņai patīk mana kleita, jo par to bijām karsti diskutējušas kāzu gatavošanās procesā.


Un tad svētku sajūta ieslēdzās pa īstam.



Ceremonija. Fields of Gold


Cēsu baznīcas ērģelēs skanot Kamila Sensānsa Ērģeļu simfonijas finālam (zināms arī kā filmas “Mazulis” tituldziesma), mēs vedēju un mācītājas Ievas Puriņas pavadībā tuvojāmies altāram un kāzu viesiem.


Tas bija pirmais riska moments, jo mani tik ļoti saviļņoja šis skaņdarbs, ka teju katru reizi, kad to klausījos mājās, acīs sariesās asaras, un patiesībā vairākkārt šaubījos, vai tā ir pareizā izvēle ceremonijas ievaddziesmai, jo raudoša līgava jau pašā kāzu sākumā var radīt tieši pretējo iespaidu vēlamajam. Bet šoreiz es noturējos.


Es nezinu, kā citi pāri atceras savu kāzu ceremoniju. Manā atmiņā tā palikusi kā vairāku ārkārtīgi skaistu mirkļu savirknējums, kurus kā momentuzņēmumus skatu sava prāta fotoalbumā.


  • Ziedi un svecītes altāra ielokā, apkārt sēžot mūsu pašiem, pašiem tuvākajiem;

  • Ievas skaistais sprediķis par laulāto atbildību vienam pret otru un mīlestību, ko es no uztraukuma neatceros, bet zinu, ka skanēja kā nomierinošas mantras;

  • Man nāk smiekli, Mārtiņš neizpratnē manī skatās;

  • Dziedam manis izvēlētu psalmu, kas skan Eiropas Savienības himnas melodijā;

  • Šņukst Mārtiņa mamma Astrīda, šņukst Mārtiņa māsa Marta, šņukst mans vectētiņš Māris un šņukst visi pārējie;

  • Mārtiņš perfekti atceras mūsu laulību zvērestu, bet es sajaucu.


Otrais riska moments. Elizabete un Reinis izpilda Eva Cassidy versiju Stinga dziesmai “Fields of Gold”.


Turos, turos, un man likās, ka neraudu, bet manas un citu stiklainās acis Anetes bildēs visu pasaka priekšā.



Tā mēs teicām viens otram “jā”, cieši viens otru turējām un pirmo reizi sajutām gredzenu svaru pirkstos un nozīmīgumu, un vienojāmies to nest visas mūsu mūža dienas.

Un tad viss saplūda vienā. Ziedu klēpji un apskāvieni, un smiekli un manas draudzenes košos tērpos, un mana


skaistā, jau vairs ne tik mazā māsa Anete, vecāsmammas un Mārtiņa draugi, un mūsu smaidīgais skaņotājs Arturs un arī Cēsu baznīcas jancīgo enģelīšu plikumi.


Un tad mēs jau esam ārā pa durvīm septembra saulē, zem zilām debesīm, viss baznīcas laukums piesilis kā itāļu palazzo, un pār mums nolīst rīsu lietus, tas iekrīt manos matos, pušķī un kleitas korsetē, un mēs visi cenšamies, spītējot saulei, turēt acis vaļā, bet kopbildē tāpat fotogrāfei miedzam kā vieglā flirtā. Un pa vidu mēs divi, turot viens otra roku. Precēti. Laimīgi.




“Skaistākās kāzas pasaulē”


Kad devāmies uz Cēsu jauno pili, lai vīnogulāju sārtumā un šampanieša skurbumā iemūžinātu kopbildes, garām gāja bariņš bērnu, un kāda meitenīte izsaucās “Šīs ir skaistākās kāzas pasaulē!”. Un es viņai piekritu – gan todien, gan tagad, jo vēl aizvien tā ir skaistākā diena manā mūža.


Sākot no svētku pusdienām, čalām un smiekliem H. E. Vanadziņa Ziemeļu restorānā, līdz debešķīgajai baltās šokolādes un aveņu kāzu tortei no A. L. L. Cappuccino, ko speciāli attransportējām no Rīgas.


No Prāta Vētras “Rudens”, ko mēs ar Mārtiņu dziedājām kāzu viesiem (atvainojiet – vēl viens neapzināts triks, lai visus un arī paši sevi saraudinātu), līdz vecāku un mūsu radio kolēģes Evijas Streičas runai, un arī tajā viņa sevi un visus, un arī mūs saraudināja.



Mēs bieži domājām, ka asaras ir kaut kas sliktu vai skumju vēstošs. Ne tad, kad tās rodas no prieka un aizkustinājuma, un mīlestības. Ne todien.

Ar fotogrāfi Aneti bijām plānojuši moody rudens bildes mežā smaragdzaļos toņos, un speciāli tam nopirkām pledu un atribūtikai pat paņēmām līdzi grāmatas (es – ”Gredzenu pavēlnieku”, Mārtiņš – ”The Godftather”).


Bet mums sanāca zelta lauki no Eva Cassidy dziesmas, un itāļu vasara.


Un kad pēc vakariņām, kurās devāmies kopā ar vedējiem un mūsu draugu Aleksi, kas todien bija galvenais polaroīdu operators, Reinis ieteicās “pag, nobrauksim gar studiju”, man prāta tālākajā nostūrī jau iešāvās aizdoma, ka kaut kas briest. Bet es pat nespēju nofiksēt, kad attapāmies “Alejā”, un tur zem naksnīgām septembra debesīm, liesmojošu lāpu apskauti, bija sapulcējušies teju visi kāzu viesi.


Tas bija sirsnīgākais vakara pārsteigums. Kāzu dienas noslēguma ballīte ar mūziku, krāsainām gaismām un arī iekarinātajām šūpolēm telpas vidū, kas studijā bija saglabājušās vēl no Franco Franco dziesmas “You Look So Good” filmēšanas.


Mēs dejojām, līksmojām, līdz visbeidzot paguruši attapāmies viesnīcas istabiņā.


[no dienasgrāmatas]

22.09. ap 3:00. Ejam čučēt jau kā vīrs un sieva. Neticami! Diena ir bijusi fantastiska, saulaina, itālijiski silta un sausa. Visskaistākais – gatavošanās laiks pirms ceremonijas un došanās uz. + Ceremonija.

Es izkratīju no kleitas tur sabirušos rīsus un, iemiesojot savu jauno titulu – Mrs. Spure –, apgūlos blakus vīram, lai no rīta jau mostos citā dzīvē.


[no dienasgrāmatas]

22.09. Ir rīts – mostamies. Ārā pienācis rudens.


Un ja nu gadījumā...


Par to, kā no sākuma pat īsti negribēju kāzu ceremoniju, esmu uzrakstījusi veselu rakstu. Savukārt par to, cik pateicīga esmu, kāda šī diena izdevās realitātē, lai liecina šis raksts.



Pateicoties Elizabetei, mūsu vecākiem, mūsu draugiem un radiem, mūsu fotogrāfei un visiem citiem iesaistītajiem, 2018. gada 21. septembris vienmēr būs viena no Spurīšu neaizmirstamākajām un līdz sirds dziļumiem laimīgākajām dienām.


Un ja nu gadījumā (nedod Dievs) kādreiz notiek tā kā “The Notebook”, Mārtiņ, zini, ka mums vismaz jau ir materiāls, ko viens otram varam lasīt priekšā.


Mīlu.


You'll remember me when the west wind moves upon the fields of barley

You'll forget the sun in his jealous sky as we walk in fields of gold

So she took her love for to gaze awhile upon the fields of barley

In his arms she fell as her hair came down among the fields of gold




PIERAKSTIES JAUNUMIEM

  • LinkedIn

Copyright © 2020 Kristīne Spure