124 dienas. Tik ilgi bez pārtraukuma esmu ielogojusies MyFitnessPal, pierakstījusi patērēto kaloriju daudzumu, sekojusi līdzi izmaiņām svarā un tam, lai fiziskās aktivitātes ir bieža parādība manā ikdienā.
Ja jāraksturo maija mēnesis, tad progress ir bijis lēnāks un svars vairāk lēkājis (te samazinās, te pakāpjas uz augšu, un tā atkārtoti).
Īsumā par maija rezultātiem:
Zaudēti 1,4 kilogrami (no 69,3 uz 67,9)
2x noskrieta 10 kilometru distance
Uzstādīts 10K personīgais labākais rezultāts: 1:10:04
2x noskrieta 12 kilometru distance (mana vistālākā distance mūžā)
Kopā 38 fiksēti treniņi Endomondo
Lūk, viens no viņiem: Netflix dokumentālās filmas "The Last Dance" par Maiklu Džordanu un Chicago Bulls iespaidā ar Mārtiņu devāmies spēlēt basketbolu.
Ja salīdzinām ar iepriekšējiem mēnešiem, svara zudums martā bija 3 kilogrami un 2,3 kilogrami aprīlī.
”Vecā” Kristīne (kas bija mazliet perfekcioniste) sāktu stresot un, iespējams, arī gribētu mest plinti krūmos, jo nav taču gājis tik labi kā iepriekš. Jā, zinu, ļoti neprakstiska, muļķīga rīcība. Lūdzu, nemetiet ar tomātiem.
“Jaunā” Kristīne (kas gan vēl joprojām ir mazliet perfekcioniste) saprot, ka ir OK, ja visu laiku nav vienādi rezultāti. Ķermenis nav ieprogrammēts robots un visticamāk mazliet lēnākam progresam ir arī izskaidrojami iemesli.
Paanalizēju, ko esmu darījusi šomēnes, un secināju šo:
1. Ķermenis veidojas virtuvē
Var nepatikt klišejiskas frāzes, bet šim teicienam piekrītu, jo esmu redzējusi, kā tas darbojas dzīvē.
Ja ir vēlme zaudēt svaru un iegūt labāku formu, ir jāsāk ar ēdienkartes pārskatīšanu.
Arī tad, ja sporto ļoti daudz, tas neatsvērs, ja ēdīsi krietni vairāk, nekā tavam ķermenim paredzēts.
Lūk, piemērs. Maijā sportoju pat vairāk nekā martā un aprīlī. Esmu sadedzinājusi vairāk kaloriju, noskrējusi vairāk kilometru, skrējusi tālākas distances, skrējusi ātrāk.
Bet… es zinu, kas notiek manā MyFitnessPal. Šomēnes ar ēdieniem biju vaļīgāka, vairāk ēdu baltmaizi, našķus.
Maijā bija tādi skaisti notikumi kā Mārtiņa dzimšanas diena, pirmie pikniki, izbraucieni uz skaistām Latvijas vietām, kuriem līdzi nāk arī pēc pašizolēšanās pirmie kafejnīcu apmeklējumi – un tostarp arī dievīga Pizza Margherita Laivā, Pāvilostā!
Tas, kas ir ārkārtīgi būtiski: nekrist panikā. Jo sevišķi pēc vienas vai pāris dienām, kad esi bijis ciemos, ēdis kaut ko traki garšīgu, eksperimentējis ar Našķoties Zanes receptēm vai vienkārši apnicis biezpiens no rīta, pa dienu un vakarā, tādēļ nedēļas nogalē uzcepi (un noēdi) karstmaižu kalnu.
Ēst ir OK, un garšīgi ēst ir ļoti labi – pat vēlami, jo labs, kvalitatīvs ēdiens ir viena no lielākajām dzīves baudām, ko nevajag laist garām.
Vienkārši jāatceras, ka baudīt var arī ar mēru.
Un tas mani noved pie nākamās gudrās atziņas, ko patiesībā reiz iemācījos no Laura Reinika:
2. Ņem to visu vieglāk
Ar to es domāju ne jau ēst whatevz vai celt vieglākus svarus, bet neiekrist galējībās un nepārspīlēt, ja katras dienas ēdienkarte vai sportošanas plāns neizdodas perfekti.
Tas, par ko es ļoti priecājos šomēnes un kas, manuprāt, ir bijis līdzšinējo panākumu pamatā: izmaiņas manā domāšanas veidā. Es neizvairos no tipiski “sliktajiem” produktiem par katru cenu.
Gadās čipsi, gadās kāda limonāde, gadās lielāka pastas porcija un kaaaudzi siera. Ja gadās, gadās. Apēdam, rītdien neapēdīsim to pašu, un gabals no tā nenokritīs.
Bieži vien iepriekšējās reizēs, kad vēlējos sakārtot savu svaru un viss nenoritēja pēc plāna (ahem… Ziemassvētku lielizēšanās, kas iestiepjas jaunajā gadā), es mēdzu ļoti saskumt. Nu, ļoti, tā, ka “ai, viss vienalga, es vēl vismaz šo nedēļu un visticamāk arī nākamās divas ēdīšu burgerus katru dienu”.
Tas ir principā kā bruģēt piemājas celiņu un, ieliekot vienu pēdējo flīzi mazliet šķībi, sapsihoties, izārdīt visu celiņu pilnībā un vēl pa ceļam speciāli izsist pagrabam logu.
Ir jāskatās uz saviem rezultātiem – un arī to trūkumu – ar vēsāku prātu. Nevis par katru cenu dzīties pēc vislabākā, ko varam izdarīt (Maikls Džordans neizpratnē rausta plecus), bet pieturēties pie veselīgajiem ieradumiem, ko līdz šim esam ieviesuši dzīvē (sports, dārzeņi, vairāk ūdens, netrakot ar binge-eating), un vienkārši turpināt darīt to, ko esam iesākuši.
3. Meklē progresu pašsajūtā un fiziskajā izturībā
Jau pašā sākumā piefiksēju, ka viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ vispār šo daru, bija tas, ka sports man liek justies labi. Neraugoties uz to, ka pirms treniņa ir grūti iesākt un saņemties ikdienas aktivitātēm, pēc tam jūtos krietni enerģiskāka (jā, arī pēc garajām distancēm), spēcīgāka, aug pašapziņa.
Pēdējā mēneša laikā tam klāt nācis prieks par to, ka pēc skrējieniem nejūtos nogurusi un šķiet, ka pat varētu skriet vairāk.
Ja sākumā, kad skrēju 3-4 kilometrus mēdzu aizelsties un vajadzēja pailgu brīdi, lai atgūtos pēc skriešanas, tad šobrīd arī pēc 10K vajag tikai mirkli, un varu skriet vēl.
Tātad ķermenis mainās, kļūst izturīgāks, spēcīgāks, un tas jau arī ir mērķis.
Tādēļ jā – manuprāt, arī lēns progress ir labs progress, jo tas ir progress. Arī izmaiņas domāšanā ir progress. Tādēļ novēlu vēsu prātu, siltu laiku un ļauties tai maģijai, ko sniedz kopīga maltīte ar ģimeni vasaras piknikā, bez pārmetumiem.
NB: Ļoti lūdzu ņemt vērā, ka es dalos ar savu personīgo pieredzi, un katram tā var būt atšķirīga. Ir normāli, ja Tava prioritāte nav svara vērošana, sportošana vai kaloriju skaitīšana.
Es priecājos dalīties ar savu stāstu, turklāt cenšos to darīt gana apzinīgi, atsaucoties uz uzticamiem avotiem. Iesaku daudz pētīt pašam un piefiksēt savus veselības novērojumus. Turklāt, ja vēlies profesionālu palīdzību, iesaku vērsties pie ģimenes ārsta, fizioterapeita, personīgā trenera vai cita veselības speciālista.