Kad Kings bija mazliet pastrādājis pie “Kerijas”, viņš pats savu manuskriptu novērtēja miskastes satura vērtībā un vienkārši izmeta. “Keriju” izglāba Kinga sieva Tabita.
Burtiski izvelkot ārā no papīrgroza, Tabita, pati dzejniece un rakstniece, mudināja Stīvenu turpināt iesākto un pat palīdzēja ar ieskatu pusaugu meiteņu pasaulē (jo, kā atzinis Kings, viņš par meiteņu mainīgajiem ķermeņiem un to, kas notiek meiteņu ģērbtuvēs, nezināja pilnīgi neko).
Te jāsaka: paldies, Tabita, jo, iespējams, tieši viņas tālredzība un literārā acs deva pasaulei vienu no mūsdienu labākajiem trilleru un šausmu literatūras meistariem.
Par “Keriju” Kings sākumā saņēma 2500 dolārus, kas tolaik teju uz nabadzības sliekšņa dzīvojošajai Kingu ģimenei bija ārkārtīgi nozīmīga summa. Protams, tas bija nieks salīdzinājumā ar 400 tūkstošiem dolāru (mūsdienu vērtībā – aptuveni 2,5 miljoni eiro!), ko vēlāk par “Kerijas” izdošanu “paperback” formā piešķīra izdevniecība Signet. Tieši tādu pašu summu par “Krusttēvu” bija saņēmis arī Mario Pjuzo (Mario Puzo).
Sāpīga vidusskolas un pubertātes pieredze
Kinga debijas novele stāsta par pusaugu meiteni Keriju Vaitu (Carrie White), kuru apceļ ne tikai vienaudži skolā, bet arī reliģiskā fanātisma pārņemtā māte. Pubertātes iespaidā Kerijā attīstās telekinētiskas spējas (tās, kas ļauj pa gaisu mētāt traukus, dīvānus un citus apnikušus sadzīves priekšmetus), un šīs spējas traumētā meitene var likt lietā, lai beidzot atriebtos visiem pāri darītājiem.
“Kerija” rakstīta epistolārā struktūrā (kā dokumentu apkopojums), notikumiem mijoties ar avīžu izgriezumiem, akadēmiskiem pētījumiem, žurnālu rakstiem un grāmatu fragmentiem, lieliski veidojot kāpinājumu un radot lasītājā sajūtu, ka “briest kaut kas pavisam nopietns”.
Kerijā viegli ieraudzīt gan sevi, gan citus skolas biedrus, kuriem skolas laikā darīts pāri. Patiesībā ir vairāki brīži, kad grāmatu paliek grūti lasīt, jo pusaudžu cietsirdību Kings iemūžinājis sāpīgi trāpīgi:
“Jesus watches from the wall, But his face is cold as stone, And if he loves me, As she tells me, Why do I feel so all alone?”
Kā atzinis Kings, Kerija daļēji balstīta divos viņa paša klasesbiedreņu tēlos. Abas pāragri gāja bojā un nepaguva saviem pāri darītājiem pateikt pēdējo vārdu. Kings “Kerijā” devis viņām (un citiem jauniešiem, kam skolas laiks saistās ar nepatīkamām atmiņām un vienaudžu nievām) šo iespēju savā grāmatā.
Varbūt tā ir mana tendence – mēģināt saredzēt, kā grāmatu varoņus ietekmē apkārtējā vide un cilvēki, un attaisnot grēkāžus. Bet varbūt vienkārši Kings šo motīvu patiešām apzināti iekļāvis arī “Kerijā”.
Nepārstāju domāt – kurš tad beigu beigās ir tas sliktais arī līdzīgās situācijās reālajā dzīvē. Visas pasaules “Kerijas”, kuras tiek piespiestas ieņemt pazemīga upura lomu? Vai arī sabiedrība: skolasbiedri, kas nepārtraukti ir nežēlīgi, skolotāji, kas šajos pāridarījumos neiejaucas, un vecāki, kas neiemāca pastāvēt par sevi?
Un te svarīgs mirklis. Ja nepatīk asinis un par tām lasīt – jāiet grāmatai ar līkumu (vai arī tieši iekšā bailēs, hehehe), jo “Kerijā” asiņu gan burtiskā, gan metaforiskā nozīmē būs daudz.
Nost ar augstām gaidām
Ar tām lielajām grāmatām (un ar to es domāju ārkārtīgi populāros, slavu ieguvušos darbus, kas tulkoti visās iespējamās valodās, kurus zina teju puspasaule un kuras “noteikti jābūt izlasījušam jau vakardien”) ir tā:
Tu aptuveni zini sižetu, pat pirms vispār esi paņēmis grāmatu rokās.
Un man ļoti žēl, ka ar “Keriju” bija tieši tāpat. Zināju galvenos vadmotīvus, vēl pirms pati sāku lasīt. Kinga grāmatā par rakstīšanu “On Writing” kopā ar autoru pat paspēju paanalizēt galvenos “Kerijas” motīvus.
Tieši tādēļ man ir grūti teikt, vai šis ir viens no labākajiem Kinga darbiem. Tā noteikti ir aizraujoša lasāmviela, noteikti šokējoša laikā, kad pirmo reizi tika izdota (pagājušā gadsimta 70ie gadi). Tipiski Kingam grāmatas temps ir raits, bez nekā lieka, mierīgi grāmatai var tikt cauri arī vienā vai pāris dienās. Pieaudzis lasītājs kavēsies atmiņās par vidusskolas laiku un pasminēs pie tādiem sāpīgi trāpīgiem citātiem kā, piemēram, šis:
“High school isn't a very important place. When you're going you think it's a big deal, but when it's over nobody really thinks it was great unless they're beered up.”
Tomēr citas Kinga grāmatas mani ir saviļņojušas un pat satriekušas krietni vairāk. Bet vai šeit pie vainas ir autora prasmes un grāmatas sižets vai arī vienkārši mans pieradums pie tā, ka Kings jau pašos pamatos raksta aizraujoši, tādēļ no viņa jāgaida kaut kas pavisam revolucionārs? Tiecos domāt, ka otrais.
Tādēļ es pavadīšu jūs ar vārdiem: lai gūtu labāko pieredzi, negaidiet no “Kerijas” pārāk daudz. Šī tomēr ir arī Kinga debija – novele, kurā viņš savu spēju radīt šokējošus tēlus un asinsstindzinošus notikumus parādīja pasaulei pirmo reizi.
Mans vērtējums: 3 no 5
Goodreads vērtējums: 3,96 no 5