top of page
  • Kristīne Spure

Grāmatas “...rakstīt…” recenzija. Skarbā mentorēšana.

Dodiet man grāmatas, filmas un podkāstus par rakstīšanu, un visticamāk es tos apēdīšu bez sāls. Arī Gunta Bereļa “...rakstīt…” garšo ļoti labi.


Ja jādomā par to, cik daudz oriģinālliteratūras par rakstīšanas procesu pieejams latviešu valodā, nav viegli kādu eksemplāru nosaukt tūlīt un tepat uz līdzenas vietas. Turpretī angļu valodā šādas lasāmvielas ir ļoti daudz. Man pašai ārkārtīgi patika Stīvena Kinga grāmata “On Writing”, no kuras izrakstīju 65 atziņas par to, kā rakstīt labāk, taču patiesībā ieguvu krietni vairāk, tostarp uzzināju leģendārā trilleru un šausmeņu rakstnieka dzīvesstāstu.


Lasot Gunta Bereļa “...rakstīt…”, ne tik daudz uzzināju par paša Gunta Bereļa dzīvi (jāsaka, ka tagad gan man ir nojausma, kā izskatās viņa rakstāmstūris un ka autora rakstāmgaldiņa saknes meklējamas Spānijā), kā par to, ka rakstot ir pilnīgi normāli justies, atvainojiet, sūdīgi. Tas arī šīs grāmatas lielākais trumpis – topošajam rakstniekam un rakstītājam ļaut justies piederīgam šai cunftei arī tad, ja teksts neplūst no autora ārā kā Amata pavasara palos.


10 lietas, ko man par rakstīšanu iemācīja G. Berelis


“...rakstīt…” ir ne tik daudz rokasgrāmata ar praktiskiem ieteikumiem par to, kā veidot prozas darbu (piemēram, kā veidot sižeta pavērsienus, tēlus), bet krietni vairāk refleksija par sajūtām, kādas pārņem rakstot, un ko darīt, ja šis process patiesībā nav tas patīkamākais. Berelis runā, kā rakstīt, ja iedvesma uznāk tikai tik pat bieži, “cik iesnas vasarā”.


Lai gan grāmata ir pavisam neliela (aptuveni 180 lappuses), man ar tās lasīšanu nepavisam negāja raiti. Iemesls vienkāršs – es ļoti daudz ko vēlējos paturēt prātā, tādēļ telefonā pierakstīju visas piezīmes, kas likās prātā paturamas, un to beigās izrādījās tiešām daudz. Sāku ar pāris citātiņiem, līdz beigās dokuments izvērās pagara “skroļļa” garš – kopā vairāk nekā 50 piezīmju un citātu. Dažas rindkopas grāmatā pārlasīju vairākkārt, jo gribēju ienirt Bereļa pamācībā, un sajutos tā, it kā mani kāds mentorētu.


Berelis gan nav pats jautrākais mentors. Es teiktu, ka viņš mēdz būt skarbs un ironisks, dažubrīd arī tuč-tuč snobisks. Nu, piemēram, runājot par kāda topošā rakstītāja veikumu, autors izsakas šādi:


“Gan jāpiebilst, ka pastāstiņš ne ar kādām īpašām literārajām dotībām neizcēlās.”

Liekas, ka Berelis lasītāju jau laikus gatavo rakstīšanas pasaulei, kur, ja arī būs lemts izpelnīties kādu atzinīgu vārdu, kāds to bez liekiem sirdsapziņas pārmetumiem acumirklīgi spēs sagraut.


Taču ik pa laikam no viņa izlien pa kādam brangam iedvesmojošam saulstariņam, kas izkausē aukstumu un liek man domāt, ka rakstīšanai ir jēga un arī es to varu izdarīt. Varbūt man tik ļoti patika šī grāmata, jo man vienkārši pietrūkst sarunas par literatūru un rakstīšanu. Vai to jebkad var būt par daudz? Mans vīrs Mārtiņš atbildēs apstiprinoši.


Bet, ja vēl kādam šādu sarunu par rakstīšanu organismā trūkst, lūk, daži domu graudi un atziņas no “...rakstīt…” diskusijas un pārdomu rosināšanai:


  1. Ne dienu bez rindiņas! Tiešām rakstīt kaut rindu vai teikumu, bet rakstīt: romānu, stāstu, dienasgrāmatu vai atmiņas.

  2. Rakstnieks nedrīkst paļauties uz iedvesmu. Tā pastāv, bet parādās reti. Tādēļ jādara šādi:

  3. Lai rastos iedvesma, ir jādarbina apziņa, nevis garlaikoti jāgaida, kad nu šai ēteriskajai būtnei labpatiks parādīties. Tieši šeit sāk darboties “Ne dienu bez rindiņas!” princips.

  4. Nezini, ko un kā gribi rakstīt? Raksti vienalga ko, kas vien ienāk prātā. Raksti kaut vai dienasgrāmatu, bet raksti.

  5. Pieraksti garāmslīdošās domas, kuras patiesi mēdz pazibēt garām un pagaist nebūtībā.

  6. Pieraksti sižetus, par kuriem jau zini, ka tos nekad neizmantosi.

  7. Galvenais ir pierakstīt! Pat tad, ja ideja izrādās vispēdīgākās muļķības. Mēslus un muļķības vienmēr var izmest, bet radošajā alķīmijā ir likums – zeltu var dabūt gatavu no sūdiem.

  8. Ja liekas, ka teksts būs draņķīgs un tas tāpat nonāks miskastē, un tādēļ labāk nerakstīt vispār: tā ir viena no lielākajām kļūdām – bailes uzrakstīt draņķību.

  9. Cik daudz vienā dienā ir normāli rakstīt? Tas arī ir subjektīvi. To ietekmē pašsajūta, vai rakstās tajā dienā vai nerakstās, citu darbu apjoms utt. Autoram jāņem vērā – nevar dienas normu uzstāstīt pārāk augstu, jo citādāk rakstītājs nogurs. Tādēļ drīzāk vajag izvēlēties minimālo normu – normu, ko autors var sarakstīt jebkurā dienā, jebkādos apstākļos (pat tad, kad ir gripa).

  10. Romānu rakstīšana pat īslaicīgi neglaimo ego. Atšķirībā no mūziķiem un aktieriem, kuri savām acīm redz skatītājus un klausītājus un bauda aplausus vai svilpienus, rakstnieks lasītāju neredz un pat nenojauš viņa reakciju uz rakstnieka tik personiski izdzīvotajiem un izsāpētajiem romāniem.

  11. Rakstīšana ir lineāra. Bet domāšana – gan nav! Apziņā vienlaikus ir simtiem domu, kas var apdzist, samudžināties utt. Domāšana drīzāk ir telpiska.

  12. Rakstot telpiskā domāšana autora prātā linearizējas, pārvēršoties burtu un teikumu secībā; lasītājā noris ačgārns process – lineārais teksts inspirē telpisku domu un emociju mudžekļus.

  13. Ideālu tekstu nav! Ideāls teksts neeksistē. Pat klasiķu teksti nav perfekti. Cits teksts būs vnk cits teksts, iespējams, ne labāks, ne sliktāks par pirmo variantu.

  14. Kritika pēc savas būtības nevar būt patiesa un objektīva. Ir jēga kritikā ieklausīties, taču to nedrīkst ņemt par pilnu. Vienvārdsakot, autoram no kritikas jāmēģina distancēties. Kritika nav spriedums, kritika vienmēr ir domāšanas process.


Būs labi, bet varbūt arī nebūs tik labi. Bet būs labi!


Lieliski var just, ka literatūrkritika un tās stāvoklis Latvijā ir autoram īpaši sāpīgs temats. Kā zināms, Guntis Berelis darbojas literatūrkritikā jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem. Un no grāmatas noprotu, ka autors ne pārāk augstu vērtē grāmatu blogeru veikto, un visticamāk šo manu burtu savirknējumu teikumos un teikumu virknējumu rindkopās viņš par recenziju neuzskatīs vispār.


Par spīti autora skarbumam – ”...rakstīt…” man likās lieliska grāmata. Jau šobrīd, īsu brīdi pēc izlasīšana, esmu likusi lietā vairākas atziņas. Piemēram, agrāk ļoti pieturējos pie teksta lineāras radīšanas, proti, nemaz nedomāt par ķeršanos klāt 2. vai 3. nodaļai, ja neesmu pabeigusi ievadu un 1. nodaļu. Rakstīt visu pēc kārtas, jo tikai tā skaitās īsta rakstīšana.


Taču tagad dodu sev atļauju mest uz digitālā papīra domas, kas ienāk prātā. Primāri svarīgāk ir izlikt savas haotiskās un telpiskās domas uz papīra, lai pēc tam tās savienotu lineārā virknējumā. Krietni mazāka iespēja nogalināt savu radošo “modžo”.


Būšu godīga: lasot šo grāmatu, es visu laiku svārstījos. Te jutos kā omulīgā pasaulē, kur man ir mentors, kas stāsta, ka rakstīšana ir ciešanas, un tas nav tā tikai tādēļ, ka es kaut ko nesaprotu, bet ka arī lielie pasaules rakstīšanas grandi izjūt tieši šādas pašas sajūtas.


Bet te pēkšņi nodaļā "...nerakstīt..." (kas, starp citu, ir vistrigerējošākā visā grāmatā) autors citē Paulu Bankovski, atgādinot:

"Ja nebūsi rakstnieks, nav, ko pārdzīvot, nemoki sevi un, galvenais, citus un neraksti."

Es tiku mētāta kā laivā – te augšā, te lejā, cerot, ka tomēr noturēšos uz viļņa, kur rakstīšana ir pasaule, kurā man paredzēta vieta un to pirms laika gala nolēmis kas lielāks par mani.


Un šķiet, ka esmu veiksmīgi izkuģojusi cauri šim pārbaudījumam. Rakstīšana nav viegla. Rakstīšana nav bauda (varbūt dažreiz, bet ne lielākoties). Bet rakstīšana ir vieglāka, ja zini, ka grūtībām iet cauri visi un ja no malas ir atbalsts. To G. Bereļa “...rakstīt…” ieguvu viennozīmīgi.



Mans vērtējums: 5 no 5

Goodreads vērtējums: 4,33 no 5


174 views0 comments

Recent Posts

See All
bottom of page