• Kristīne Spure

Ursula K. Le Guin – The Left Hand of Darkness

Šī bija viena no grūtāk lasāmajām grāmatām, kam pēdējā laikā esmu ķērusies klāt. Bet es to izdarīju – un nenožēloju.


Ursulas K. le Gvinas romāns “The Left Hand of Darkness” (“Tumsas kreisā roka” – latv.) ir viena no retajām zinātniskās fantastikas (sci-fi) grāmatām, ko esmu lasījusi.


Visticamāk, ja nebūtu mana Robert's Books grāmatu kluba, kur šo grāmatu lasījām, ļoti iespējams “Tumsas kreisā roka” man vispār ietu secen.


Atklāti runājot, man ar “Tumsas kreiso roku” negāja viegli. Ap 50. lappusi es gribēju grāmatu mest pret sienu.


Bet, nonākusi beigās, esmu pateicīga, ka mani un le Gvinas ceļi krustojās tieši šajā darbā, un labprāt pastāstīšu, kāpēc.


Revolucionārs romāns, kas mudina redzēt citādāk


“Tumsas kreisā roka” ir novatorisks zinātniskās fantastikas darbs, kas izdots 1969. gadā un pērn nosvinēja 50 gadu jubileju.


“Tumsas kreisā roka” bija amerikāņu rakstnieces Ursulas K. le Gvinas karjeras pavērsiens, palīdzot nostiprināt viņas vārdu nozīmīgāko zinātniskās fantastikas autoru sarakstā.


Grāmata baudīja kritiķu atzinību un saņēma Nebula balvu un Hugo balvu par sasniegumiem zinātniskajā fantastikā.

Rakstniece Ursula K. le Gvina.

Kritiķi “Tumsas kreiso roku” redzēja arī kā “ ieguldījumu feminismā”. Neraugoties uz to, ka “Tumsas kreisā roka” ir ceturtā grāmata plašākā Heiniša sērijā (Hainish Cycle), tieši šis darbs bija viena no le Gvinas populārākajām grāmatām vēl ilgus gadus, 2014. gadā sasniedzot 1 miljonu pārdotu eksemplāru angļu valodā.


Ok, pietiks ar faktiem, Kristīn. Par ko tad īsti ir pati grāmata?


“Tumsas kreisā roka” stāsta par starpgalatiskās savienības Ekumēnes (Ekumen) sūtni un kosmosa pētnieku Dženli Ai (Genly Ai), kurš nonāk uz svešādas planētas ar nosaukumu Ziema (Winter) ar mērķi panākt tās iekļaušanos Ekumēnes civilizācijā.


Jaunajā vietā Dženli saskaras ne tikai ar absurdi ekstrēmiem laika apstākļiem (nereāls aukstums, kas robežojas teju ar ledus laikmetu), bet arī ar pilnīgi citu kultūru un izpratni par dzimumiem.


Proti, Ziemas iedzīvotājiem nav viena dzimuma. Viņi nepiedzimst ekskluzīvi kā sievietes vai vīrieši. Viņi piedzimst kā ambiseksuāļi (androgīni), kas dzīves laikā var aktivizēt gan savu sievišķo, gan vīrišķo pusi.

Tas arī nozīmē, ka ikviens Ziemas iedzīvotājs dzīves laikā var iznēsāt bērnu, neraugoties uz to, ka citā tās pašas dzīves periodā iemiesotu pēc mūsu redzējuma vīrišķīgās iezīmes.


Vēl bez fluīdās dzimumu izpratnes “Tumsas kreisā roka” ļauj iepazīt pilnīgi citu sabiedrību un politisko sistēmu. Ziemā ir ne tikai cits klimats un atšķirīga ģeogrāfija, bet arī atšķirīgi priekšstati par to, kā būtu veidojamas cilvēkattiecības un kā veidojas partnerība.


Piemēram, pretēji mūsu planētas Zeme iedzīvotājiem, kas seksuāli aktīvi var būt jebkurā brīdī, kopš paliek dzimumnobrieduši, Ziemas iedzīvotāji iegūst seksuālu interesi par citiem, kad uz pāris dienām reizi mēnesī aktivizējas process, ko sauc par “kemmering”.


Šajā “kemmeringā” katrs Ziemas iedzīvotājs var tapt gan par sievieti, gan vīrieti. Turklāt tas, ka vienā “kemmeringā” izveido attiecības ar vienu partneri, nenozīmē, ka citā “kemmeringā” būtu jābūt kopā ar to pašu cilvēku (lai gan arī monogāmija tiek praktizēta).


Vēl Ziemā izveidotas arī tā sauktās “kemmering houses” jeb publiskas iestādes, kur tad, kad katrs… ahem, “kemmeringo”, var satikt vēl citus cilvēkus, kuri arī tieši tajā pašā laikā “kemmeringo”.


To visu lasītājs tā, it kā pats būtu nupat ieradies uz jaunas planētas, mācās iepazīt un pieņemt no pašiem pamatiem kopā ar Dženli Ai.


Grāmatu viscaur papildina arī Ziemas folkloras elementi – teiksmas un leģendas, kas dažubrīd mani pārāk novirzīja no galvenās stāsta vadlīnijas.


Savukārt mana mīļākā vieta ir plašāks ceļojuma pārstāsts, kurā Dženli Ai un Ziemas iedzīvotājs Estravens (Estraven) divatā, ar slēpēm mēro ilgu ceļu pāri lielam ledājam, cīnoties katrs ar saviem stereotipiem un nodibinot ciešu draudzību.

Dženlijs Ai un Estravens mēro ceļu pāri ledājam.

Izaicinājums ierastajām dzimuma lomām – un ne tikai


Kopš iepazinos ar le Gvinas piedāvāto dzimumu (jeb drīzāk bezdzimumu) lomu modeli, es nespēju pārstāt domāt – kādēļ gan tā nevarētu būt arī reālajā pasaulē? Un cik būtiski mainītos dzīve, ja tā būtu?


Es nerunāju par publiskajām “kemmeringa” mājām, bet tieši par katram dzimuam piešķirto atbildību.


Piemēram, ja uz planētas Zemes piedzimsti kā sieviete, tad dzīve automātiski tiek saistīta ar konkrētu dzimuma lomu un atbildību iznēsāt un izaudzināt pēcnācēju.


Spēja dzīves laikā būt gan sievietei, gan vīrietim, kā tas ir uz planētas Ziema, savukārt izlīdzinātu gan psiholoģisku, gan fizisku atbildību par bērnu radīšanu.


Katrs cilvēks būtu par to vienlīdz atbildīgs, jo gluži vienkārši – katrs dzīves laikā var kļūt par bērna iznēsētāju.


Situāciju lieliski ataino viens no maniem mīļākajiem citātiem grāmatā.


The fact that everyone between seventeen and thirty-five or so is liable to be “tied down to childbearing”, implies that no one is quite so thoroughly “tied down” here as women, elsewhere, are likely to be – psychologically or physically.
Burden and privilege are shared out pretty equally; everybody has the same risk to run or choice to make. Therefore nobody here is quite so free as a free male anywhere else.”

Turklāt kemmeringa princips (seksuālas attiecības iespējams tikai tad, kad abas puses tam nobriedušas un piekrīt) nozīmētu arī to, ka nepastāv izvarošana.


Un kas ir ļoti būtiski – nebūtu duālā sadalījuma stiprajā un vājajā/skaistajā dzimumā. Nebūtu tādas izpratnes kā “mednieks un pavarda sargātāja”, “dominantais un padotais dzimums” vai “aktīvas un pasīvais dzimums”.


Uz planētas Ziema cilvēks ir cilvēks, nevis sieviete vai vīrietis, kā to definē bioloģiskais sadalījums uz planētas, kurā dzīvojam mēs. Un oh, no cik daudziem nevajadzīgiem stereotipiem mēs atbrīvotos.



Secinājumi


Neraugoties uz negludo sākumu, kurā man, lasot “Tumsas kreiso roku” gāja grūti (laikam visi jaunie vietu nosaukumi un termini dara savu), es tiešām esmu gandarīta, ka nonācu līdz beigām un varu atzīmēt šo grāmatu kā izlasītu. Jo:


Ursulas K. le Gvinas “Tumsas kreisā roka” dziļi iestiepjas apziņā, to saviļņo un mudina vismaz pašam sev atbildēt uz daudziem būtiskiem jautājumiem.

Piemēram:


  • Vai tiešām tie stereotipi, uzvedības likumi un dzimumu lomas, kurās balstām savu ikdienu, ir mūsu pašu veidotas vai sabiedrības uzspiestas?

  • Vai šiem stereotipiem vajadzētu sekot? Un kā būtu, ja būtu citādāk?


Vai es plānoju lasīt kādu citu no le Gvinas grāmatām vai vismaz kaut ko no Heiniša sērijas? Šobrīd – nē, jo citas fantāzijas pasaules mani tomēr uzrunāja vairāk.


Tajā pašā laikā le Gvinas jaunais redzējums par dzimuma lomām un izpratni par cilvēkattiecībām iedod malku svaiga gaisa, kas arī mūsdienu kontraversiālajā laikmetā saglabā savu aktualitāti.


Grāmata izdevniecības Zvaigzne ABC paspārnē tulkota arī latviešu valodā – iesaku to izlasīt.


Mans vērtējums: 4/5

Goodreads vērtējums: 4.07/5

23 views

PIERAKSTIES JAUNUMIEM

  • LinkedIn

Copyright © 2020 Kristīne Spure