Pēc īru rakstnieces Sallijas Rūnijas atzinīgi novērtētā debijas romāna “Conversations with Friends” (“Sarunas ar draugiem” – latv.) izlasīšanas ar nepacietību vēlējos ķerties klāt arī viņas vēl atzinīgāk novērtētajai otrajai grāmatai “Normal people” (“Normāli cilvēki” – latv.).
Izdota 2018. gadā, “Normāli cilvēki” baudījusi ne tikai lasītāju, bet arī kritiķu atzinību, tostarp saņēmusi “The British Book Award 2019” kā gada labākā daiļliteratūras grāmata, arī prestižā grāmatnīcu ķēde “Waterstones” atzinusi to par gada labāko grāmatu.
Latviešu valodā “Normāli cilvēki” izdota izdevniecības “Zvaigzne ABC” paspārnē burtiski nupat, maijā – gluži kā zinādami, ka šis varētu būt “normāls” romāns, ko lasīt uz vasaras laiku.
Pieaugšanas romāns un mazliet vieglas erotikas
Grāmatas “Normāli cilvēki” galvenie varoņi ir Konels un Meriana, divi nedroši un sevi meklējoši jaunieši no Kariklijas, mazas pilsētiņas Īrijas rietumos. Par spīti pilnīgi atšķirīgajam sociālajai fonam (Meriana nāk no bagātnieku ģimenes un ir “outsaidere”, savukārt Konels ir ne sevišķi turīgs, taču skolā tīri iecienīts puisis) abi atrod viens otru – plaukst cieša, patiesa draudzība, valdzinājums un visbeidzot mīlestība.
Tomēr pat skaista mīlestība ir tālu no perfekcijas. Pārpratums seko pārpratumam, vidusskolai un nerakstītajiem skarbajiem tīņu likumiem seko galvaspilsētas Dublinas un augstskolas hierarhijas līkloči. Un pat par spīti tiem Konels un Meriana visu laiku ir viens otram tuvumā – bet, protams, saskaroties ar dažādiem pārbaudījumiem.
Kā ikvienā plaukstošas mīlas stāstā “Normāli cilvēki” neiztiek bez seksa (pun intended). Rūnija gan neieslīgst vulgārās detaļās un nekoncentrējas uz iekāres raisīšanu lasītājā. Tajā pašā laikā viņa spēj delikāti un erotiski aprakstīt seksuālās attiecības starp Merianu un Konelu.
Vaaaarbūt autore mazliet par daudz izskaistinājusi abu jauniešu spēju performēt un likt partnerim “piekrist”, ja saprotat, ko domāju.
Bet hei – spriediet paši, vai mana skepse ir pamatota.
Psiholoģisks pieaugšanas romāns ar vērtīgām mācībām
It kā varētu domāt – šis ir tikai kārtējais pieaugšanas (coming of age) romāns un tipisks jauniešu mīlasstāsts. Kas tad to īsti padara īpašu?
Pirmkārt, psiholoģiskais aspekts.
Visu laiku nepamet sajūta, ka Rūnija veic psihoanalīzi pati saviem tēliem, un lasītājam dota iespēja būt klāt īpatnējā rakstnieka-terapeita sesijā.
Proti, viscaur grāmatai iepazīstamies ar notikumiem, kas skar Merianu un Konelu, un redzam, kā galvenie tēli uzvedas dažādās situācijās un attiecas viens pret otru, skatoties uz viņiem it kā “no malas”.
Savukārt īsi pēc tam Rūnija šīs situācijas apskata caur otra cilvēka prizmu, kas bieži vien iedod kontekstu par īstajiem rīcības iemesliem.
Tādā veidā autore ļauj lasītājam atskārst, ka bieži vien Meriana un Konels – un mēs paši reālajā dzīvē – notikumus pārprotam. Viss ir viens liels pārpratums, kas rodas, kad nerīkojamies pēc patiesajiem motīviem. Nerīkojamies tā, kā patiesībā vēlētos rīkoties, bet vadāmies pēc sabiedrības uzspiestām gaidām vai noteikumiem.
Otrkārt, ģimenes nozīme cilvēka personības veidošanā.
Rūnija savos tēlos lieliski akcentē, kā personības veidošanos ietekmē vecāki, bērnības pieredze un ģimeniskais fons. Cik mīlēts ir Konels, tik atraidīta un negribēta ir Meriana, un šo traumu viņa mācās risināt visas grāmatas garumā.
Ir ārkārtīgi vērtīgi, ka Rūnija akcentē šo tēmu, jo ne vienmēr pusaudži un arī pieaugušie saprot, kur rodas viņu nedrošības, kompleksi un kā tos risināt. “Normālos cilvēkos” Meriana mācās mīlestību un cilvēkattiecības caur Konelu. Savukārt Konels mācās patstāvību un spēju ieraudzīt savu vērtību ārpus apkārtējo novērtējuma.
Abu tēlu mijiedarbībā viņi katrs pilnveidojas arī individuāli, un tieši tas, manuprāt, ir abu jauniešu mīlasstāsta visskaistākais elements. Kā secina Meriana: “Cilvēki tiešām spēj mainīt viens otru.”
Kas tad īsti ir tie “normālie cilvēki”?
Grāmatas ietvaros gan Meriana, gan Konels vairākkārt uzsver, ka grib būt normāli, bet jūtas “nenormāli”. Te viņiem šķiet, ka neprot uzvesties cilvēkos, te liekas, ka nemāk pateikt pareizās lietas. Te viņi nesaprot, kur likt rokas (un izskatās, ka Rūnijas tēli, ja nezina, ko darīt ar rokām, automātiski tās piegrūž pie pieres – burtiski).
Bet jo tālāk lasīju, jo vairāk sapratu, ko Rūnija mēģina pateikt. Visa mūsu uzvedība, arī tā, kas liekas dīvaina vai ārpuskārtas, ir pilnīgi normāla.
Ir OK justies slikti. Ir OK justies neērti sociālās situācijās. Ir OK saskarties ar garīgās veselības problēmām un tās risināt (jo tādas ir mums visiem). Konels it kā sašauts atskārš, ka “dzīve ir tas, ko tu nēsā līdzi savā galvā”, un tas ir tik trāpīgi – un tik normāli.
Jau pēc noklusējuma ar visām savām ne-normalitātēm mēs esam normāli cilvēki.
Sallijas Rūnijas grāmatā “normāli cilvēki” mēdz arī izvēlēties nepareizos cilvēkus un ļauties emocionāliem pārpratumiem.
Bet tā īpašība, kas patiešām būtu jāatmet no mūsu “normālās” paciņas arī reālajā dzīvē: mēs piešķiram lielāku nozīmi tam, ko domā citi, nekā vajadzētu, un tam pakļaujam savu laimi. Un šo viscaur grāmatai un savām attiecībām mēģina risināt arī galvenie varoņi.
Secinājumi
Esmu lasījusi arī dažus ne pārāk glaimojošus kritiķu vērtējumus par to, ka Rūnija raksta parasti, un viņas grāmata neizceļoties ne ar ar ko īpašu. Daļa taisnības tur ir – Rūnijas valoda tiešām ir īpatnēji vienkārša. Īsi teikumi, pilnīga atteikšanās no pēdiņu lietojuma tiešajā runā. Rūnija ir racionāla, varbūt pat strupa, ko var interpretēt kā paviršu rakstniecību.
Bet, manuprāt, Rūnijas valoda labi piedien stāstam par jauniešiem, kas meklē sevi un savu balsi, un viņu cilvēciskajam mīlasstāstam. Līdzīgi kā “Sarunas ar draugiem”, arī “Normāli cilvēki” rezonēja ar manu vidusskolas un studiju laika pieredzi, un, kā liecina lasītāju atsauksmes visā pasaulē, es noteikti neesmu vienīgā.
Gribu uzslavēt vāka dizaina adaptētāju Ilzi Isaku, kura lieliski ietvērusi grāmatas esenci vāka noformējumā.
Ņemot vērā, ka ikdienā dodu priekšroku lasīt oriģinālvalodā (angļu), sākumā mazliet satraucos, vai arī, tulkota latviešu valodā, grāmata spēs aizraut. Pieradums darīja savu: teju katrā lapā bija pa frāzei, kuru no latviešu valodas tulkoju uz angļu valodu, mēģinot saprast, ko Rūnija varētu būt rakstījusi oriģināli.
Un lai gan bija pārsteigums par pāris vārdu lietojumu (piemēram, pirmo reizi dzirdēju, ka seksu trijatā dēvē arī par “trejdanci”), manuprāt, tulkotāja Silvija Brice izdarījusi pamatīgu, kvalitatīvu darbu, pielāgojot Rūnijas īpatnējo valodas ritmu latviešu valodā.
Vai “Normāli cilvēki” ir vairāk nekā normāla grāmata? Es teiktu, ka tā ir normāla grāmata un cilvēcisks mīlasstāsts ar vērtīgu psiholoģisku odziņu. Ir vērts – un beigās vēl iesaku paspilgtināt pieredzi arī ar augstu novērtēto BBC TV adaptāciju. Patīkamu lasīšanu (un skatīšanos).
Mans vērtējums: 4 no 5
Goodreads vērtējums: 3.88 no 5
Grāmatas godīga recenzija tapusi sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”.
Comments