“Rozmarijas bērns” ir viena no tām grāmatām, kuru lasi un domā “nu, nevar būt, NEVAR BŪT, ka tas patiešām notiek”. Jo ir patiesi creepy – un patiesi aizraujoši.
Airas Levina (Ira Levin) romāns “Rozmarijas bērns” (Rosemary's Baby) pie manis nonāca pavisam nejauši. Aši ieskrēju Jāņa Rozes grāmatnīcā un uz galdiņa pamanīju vientuļu, sarkanu grāmatiņu, kas turklāt bija ļoti lēta. Bet arī par mazu naudu var tikt pie pamatīgām pērlēm.
Īsumā – “Rozmarijas bērns” ir viena no aizraujošākajām grāmatām, ko esmu lasījusi 2020. gadā un ļoti iespējams, ka pēdējos gadus kopā ņemot.
Tā ir grāmata par okulto, par moderno raganismu un – ne mazāk svarīgi – arī par dīvainiem kaimiņiem.
Rozmarija Vudhausa un viņas vīrs Gajs, aktieris, ir jauns pāris, kas ievācas savā sapņu dzīvoklī vēsturiskā Ņujorkas ēkā. Rozmarijai nododoties dzīvokļa iekārtošanas priekiem, viņa satuvinās ar saviem kaimiņiem un viņu draugiem, kas izrādās ekscentriska kompānija, lai neteiktu vairāk. Un, protams, pie apvāršņa solās parādīties arī mazulis.
Augstākās kvalitātes lēnās šausmas
Nav tā, ka “Rozmarijas bērns” ir ārkārtīgi spocīgs vai biedējošs lasāmgabals. Ja gribas tādas šausmas, kad pēc lasīšanas nevar tumsā aiziet uz labierīcībām, tad šī nebūs īstā grāmata.
Tajā pašā laikā Levina radītās šausmas ir lēnas. Tās piezogas pamazām, visu laiku pie apvāršņa briestot nelāgai priekšnojautai par to, kas sekos, un radot lasītājā neticības sajūtu, ka tas ir iespējams.
Grāmatas temps pieaug pamazām, līdz ap vidus daļu attopies, ka lapas nenormālā ātrumā šķiras viena pēc otras.
Es par grāmatas aizrautības pakāpi mēdzu spriest arī pēc tā, cik ļoti, lai izvairītos no “spoileriem”, nākas vēl neizlasīto tekstu slēpt aiz grāmatzīmes vai plaukstas. Pēc šādas vērtēšanas sistēmas “Rozmarijas bērns” saņem visaugstāko vērtējumu, jo lasot acis nemitīgi šāvās uz priekšu, lai redzētu, kas sekos tālāk.
Grāmatā jo sevišķi uzrunāja arī:
Ņujorkas un tās arhitektūras raksturojums;
Detalizētais dzīvokļa apraksts (man patīk, kad varu teju sataustīt ēku un telpu, par kuru lasu).
Viena no tēmām, kas gan varētu daļu lasītāju arī satracināt, ir sievietei piešķirtā loma. Rozmarija ir tipiska 60-ito paraugsieva – bikla, paklausīga vīram, nodarbojas ar mājas lietām, fokusējot uz interjera dekorēšanu, kamēr vīrs pelna ģimenei.
Esmu lasījusi vairāku lasītāju atsauksmes, kuru pamatīgi sadusmoja šāds stereotipiskais lomu sadalījums. Tomēr es neuztvēru to pārāk personīgi vai kā izaicinājuma mešanu feminismam, bet gan kā to laiku raksturojošu zīmi.
Grāmatas nospiedums popkultūrā
“Rozmarijas bērns” publicēts 1967. gadā, un jau drīz pēc grāmatas izdošanas tika pārdoti 4 miljoni kopiju, padarot to par visvairāk pārdoto šausmu literatūru 60-itajos gados.
Ne mazāk spilgts ir arī Romāna Polaņska (Roman Polanski) režisētais psiholoģiskais trilleris ar tādu pašu nosaukumu, kas iznāca gadu vēlāk un saņēma Oskaru. Pēc grāmatas izlasīšanas iesaku noskatīties arī šo ekranizāciju, jo Mia Farova (Mia Farrow) lieliski iejūtas Rozmarijas lomā un Vudhausu ģimenes dzīvoklis ir īsta bauda acīm.
Turklāt, lai gan īpaši neticu pārdabiskajam, man vienmēr licies noslēpumains sekojošais fakts. Tikai nepilnu gadu pēc Polaņska filmas iznākšanas viņa sievu, aktrisi Šaronu Teitu, kas tolaik bija grūtniecības astotajā mēnesī, un vēl četrus viesus zvērīgi noslepkavoja Polaņska mājās iebrukušie Čārlza Mensona sekotāji. Talk about Polanskis's baby.
Kā zināms, šis notikums, savukārt, apspēlēts Kventina Tarantino filmā “Reiz Holivudā” (“Once Upon a Time in Hollywood”), kur Tarantino piedāvā alternatīvo iznākumu šai skarbajai vēstures lappusei.
Kopsavilkums
Kāds tad ir verdikts? “Rozmarijas bērns” ir viena no tām klasikām, ko no sirds iedrošinu izlasīt jo sevišķi tiem grāmatu tārpiem, kuriem patīk trilleri, tā sauktie “page turners” un stāsti par raganām.
Neliels brīdinājums grūtniecēm: ja šobrīd gaidi bērniņu, iespējams, šī grāmata jāatstāj uz vēlāku laiku, jo var bīstami iedarboties uz nerviem. Un likt baidīties no kaimiņiem.
Mans vērtējums: 5 no 5
Goodreads vērtējums: 4 no 5