Ja ir kāda grāmata, kas spēj atklāt noslēpumainu un neizzinātu kultūru un to, kā traumatiska pieredze spēj mainīt cilvēka dzīvi, tad tā ir Nadias Muradas autobiogrāfija “The Last Girl” (“Pēdējā meitene”).
Kad mūsu mazā Igaunijas ceļojuma laikā piestājām Tartu grāmatu veikalā “Rahva Raamat”, šoreiz pirms došanās fantāzijas plaukta virzienā piestāju arī pie “non-fiction” (grāmatas, kas balstītas uz patiesiem notikumiem) sadaļas.
Pēdējā laikā aizvien vairāk starp izdomātiem stāstiem vēlos lasīt ar kaut ko reālu, kaut ko vēsturisku. Tādu, kas ļautu ieraudzīt un piedzīvot pasauli citādāk, nekā līdz šim to esmu darījusi.
Man ir prieks, ka starp uzņēmēju, mūziķu un izklaides industrijas pārstāvju biogrāfijām ieraudzīju tieši to vienu pēdējo eksemplāru grāmatai ar plīvojošu sarkanu, zilu un dzeltenu audumu uz vāka.
Jo, ja ir kāda grāmata, kas spēj atklāt noslēpumainu un neizzinātu kultūru un to, kā traumatiska pieredze spēj mainīt cilvēka dzīvi, tad tā ir Nadias Muradas autobiogrāfija “The Last Girl” (“Pēdējā meitene”).
Kā bieži tas raksturīgi autobiogrāfijām, lai raksturotu pašu grāmatu, vispirms jārunā par tās autoru:
Nadia Murada ir Irākas jezīdu (Yazidi) minoritātes cilvēktiesību aktīviste, kas izdzīvojusi sistemātisku ISIS (Islāma valsts Irākā un Sīrijā) paverdzināšanu un daudzu savas ģimenes locekļu nogalināšanu.
2016. gadā Nadia saņēmusi Eiropas Parlamenta Saharova balvu par domas brīvību. Savukārt 2018. gadā Nadiai pieškirta arī Nobela Miera prēmija par viņas ieguldījumu cīņā pret seksuālas vardarbības izmantošanu kā kara ieroci.
Teorētiski šeit es varētu likt savai recenzijai punktu un novēlēt “patīkamu lasīšanu!”.
Savā autobiogrāfijā Nadia stāsta par jezīdiem (citviet — jazīdi), kurdu etnoreliģisku grupu, kas sevišķi izplatīta Ziemeļirākā un kam pieder arī Nadia un viņas ģimene. Nadia stāsta par savu bērnību un sirsnīgajām ģimenes attiecībām. Par Irākas politisko nestabilitāti un to, kā pamazām varu atsevišķos valsts reģionos pārņem ISIS — un kā tas maina jezīdu ikdienu.
Lielākais pavērsiens Nadijas dzīvē un līdz ar to arī grāmatā ir brīdis, kad viņas dzimto Kočo ciemu 2014. gada vasarā ielenc ISIS, kam seko genocīds un jauno sieviešu paverdzināšana un ilga seksuāla izmantošana.
Un tomēr — Nadias stāsts nav vienkārši stāsts par traģēdiju. Tas ir stāsts par spēju pārvarēt bailes un sāpes. Par drosmi šokējošu barbarismu pret sevi individuāli un savu tuvāko sabiedrību pārvērst piedzimšanā no jauna. Turklāt ar sava stāsta paušanu publiski kļūt par simbolu, lai palīdzētu citiem, kas pārdzīvojuši ko līdzīgu.
Grāmatā Nadia raksta:
“Longing for a lost place makes you feel like you have also disappeared.”
(“Ilgas pēc vietas, kas ir pazudusi, liek arī tev pašam justies pazudušam.”
Nespēju beigt domāt, ko darītu es, ja manas dzimtās Cēsis vienkārši tiktu izsvēpētas, iedzīvotāji paverdzināti, liela daļa manas ģimenes — nogalināta? Domāju, ka šī jautājuma emocionālo sāpi izjūt neviena vien latviešu ģimene, kas piedzīvojusi Sibīrijas izsūtīšanas.
Secinājumi:
Bija reizes, kad Nadias stāstu lasīju līdz vēlai naktij, jo nespēju grāmatu nolikt malā. Mazliet jutos vainīga, apzinoties, ka kāda cilvēka traģiskie dzīves notikumi liek man negausīgi “aprīt grāmatu”.
Bija reize, kad pēc lasīšanas murgoju par pusdzīviem, iezaļganiem miroņiem. Līdz ar to šeit mans brīdinājums — tiem, kam ir grūti patērēt vardarbība rakstura saturu (trilleri, raksti par cilvēku nežēlību u.c.), šīs grāmata varētu būt pārbaudījums.
Manuprāt, grāmata šobrīd vēl nav tulkota latviešu valodā (bet būtu steidzami vajadzīgs to izdarīt — hallo, grāmatizdevēji!). Bet tiem, kas lasa angļu valodā, no sirds iesaku iekļaut šo grāmatu lasāmvielas sarakstos.
Kā raksta pati Nadia:
“Every time I tell my story, I feel that I am taking some power away from the terrorists.”
Latviešu valodā: “Katru reizi, kad stāstu savu stāstu, jūtos, it kā atņemu teroristiem daļu viņu varas”.
Uztveru to kā pienākumu aicināt citus iepazīties ar Nadias stāstu, lai viņas centieni vainagotos ar panākumiem ar eksponenciālu izaugsmi.
Vērtējums: 5/5