• Kristīne Spure

Lēnais vasaras disko.

Vasaras vakaros mani pārņem tā nepārvaramā sajūta, ka man ir jāpaspēj izdarīt viss.


Viss vasaras vakars jāiesūc iekšā visās tā niansēs. Es gribu lasīt grāmatu uz lievenīša, bet negribu palaist garām, kā mēness sirpis graciozi balansē rozā mākoņos. Saulriets tos iekrāsojis maigus, pūdercukura nokaisītu zefīru toņos.


Es gribu turpināt klausīties sienāžus sisinām tepat, ābeļu galotnēs, bet gribu iedziļināties savā lasāmvielā. Es gribu redzēt visu – sarkanos flokšus vēl koši mirdzam krēslā un visus tos augusta ziedus, kuriem nosaukumus nezinu, bet kurus atzinīgi novērtēju ar acīm pat vakara pustumsiņā. Sarkano debesu pamali, kas spraucās caur mežmalu.


To visu es gribu redzēt vasaras vakarā, jo tie ir tik gaistoši, it sevišķi, kad zini, ka tie ir pēdējie. Es zinu, ka vēl šeit atgriezīšos, bet kaut kā vienmēr tā sajūta, ka šis ir pēdējais brīdis, kas jāiesūc, tādēļ īpaši smeldzīgs. Saule norietēs, iestāsies nakts. Rīt jau būs cita diena, un tad jau arī vasara beigsies.


Kaut kur tālumā klusu skan viegla džeza mūzika un sarunājas kaimiņi, bērni un pieaugušie. Smiekli, čalas, ik pa laikam kāds viegls izsauciens un bļāviens. "Elīza nespēlē," kāds sauc. Viņiem izklausās labi – kā vasaras vakarā piedien, ar spēlēm un jautrību. Ik pa laikam esmu dzirdējusi tādas kā pūšamā instrumenta skaņas lidojam no viņu dārza, bet nezinu, vai tas ir ieraksts, vai tiešām kāds spēlē. Ja tā, tas nudien būtu romantiski. Jau pārāk idilliski, piedodiet, neviena ģimene nav tik perfekta. Nu, labi, varbūt tikai šajā vasaras vakarā.


Datora ekrāns jau spožāks nekā apkārtējā gaisma un spiež acīs. Protams, ka rakstāmmašīna būtu iederīgāka, lai gan pagalam nepraktiska. Kaimiņu kaķis pārskrien pāri pagalmam uz savu māju pusi, un viņa steidzīgie solīši izklausās kā mazas stirniņas sirdspuksts. Visi grib mājās. Nu jau mirdz arī mazā dārza laterna, kas dienā uzsūktos saules starus tagad atdos man atpakaļ zaļā, zilā, sarkanā un violetā gaismā. Maza, mierīga disko bumbiņa manā pagalmā.


Tālumā dzirdu stārķi klabinām. Tuvumā odus sīcam tepat pie manas auss. Nav skaistuma bez odiem. Nupat jāliek rakstāmais pie malas, jo mans košais ekrāns piesaista arī rūcošu naktstauriņu.


Patīk šis vasaras vakara mierīgums, kad mēness grasās mani piebeigt ar savu bezjēdzīgo šarmu.


Vasaras vakars. Lēnais vasaras disko.

81 views0 comments

Recent Posts

See All