[Bonusā: raksta nobeigumā manas īpašās piezīmes tiem, kas šo grāmatu jau ir lasījuši]
Nesen redzēju, kā Amerikā iedzīvotāji no COVID-19 pandēmijas mēģina aizmirsties, sevi un citus iepriecinot, izrotājot pagalmus ar Ziemassvētku gaismiņām.
Ja tādas tās lietas, tad es teiktu, ka šis ir arī lielisks brīdis brīdis, lai mājās lasītu kādu Ziemassvētkiem piemēru grāmatu.
Un kādēļ gan lai tas nebūtu kaut kas no Harija Potera sērijas?
Par 8. Harija Potera stāstu “Harry Potter and the Cursed Child” (latv. ”Harijs Poters un nolādētais bērns”) pa ausu galam biju dzirdējusi dažādus viedokļus. Lielākoties tās bija vilšanās pilnas atsauksmes par to, ka šis nav īstais Harijs Poters. Iespējams, tieši negatīvā fanu reakcija samazināja manu sākotnējo entuziasmu un ļāva “Nolādētajam bērnam” manā lasāmo grāmatu sarakstā nomarinēt 3 gadus (paldies Goodreads statistikai, kas šo apstiprina).
Kas to zina, vai es jebkad grāmatai pieķertos, ja kolēģe nebūtu draudzīgi paskubinājusi mani, nolasot manu Potera trūkumu organismā, kādu dienu vienkārši noliekot grāmatu uz mana galda un novēlot priecīgas brīvdienas.
Un tā es, nelolojot lielas cerības, metu piesardzību pie malas, lai vienkārši ļautos stāstam, lai kāds tas arī būtu, un vērotu, cik tālu Cūkkārpas pasaulē "Nolādētais bērns" spēs aiznest.
Kas īsti notiek grāmatā (bez spoileriem)?
19 gadus pēc Cūkkārpas kaujas un Voldemorta sūtīšanas ellē ratā atkal atrodamies uz platformas 9 ¾, kur Harijs Poters un viņa sieva Džinija (yep, they actually made it) uz jauno mācību gadu Cūkkārpā pavada savu dēlu Albusu Severusu Poteru.
Albuss pretēji savam tēvam Cūkkārpā jūtas nevietā un ar grūtībām spēj samierināties, ka ir slavenā un visu mīlētā Harija Potera dēls. Poters visjaunākais drīz vien iedraudzējas ar Drako Malfoja dēlu Skorpiju, un ap abu piedzīvojumiem mēģināt padarīt pasauli par labāku un godīgāku vietu arī risinās lugas galvenie notikumi.
Lugas ietvaros atkal satiekamies ar Hermioni un Ronu, profesori Maksūru un citiem iemīļotiem tēliem, ļaujot pavērot, kā tie mainījušies un pieauguši piektdaļgadsimta laikā.
Atslēga, lai astotais Poters patiktu: objektīvas ekspektācijas
Tāpat kā daudz citās situācijās dzīvē, būtisks elements, lai vienādojums Es + Nolādētais bērns = mīlestība (vai vismaz ciešama līdzās pastāvēšana) strādātu, ir – objektīvas ekspektācijas.
Tādēļ, pirms lasīt grāmatu, ir svarīgi paturēt prātā, ka:
“Harijs Poters un nolādētais bērns” nav romāns, bet luga. Šis noteikti ir lielākais apstāklis, pie kā jāpierod, jo lugas formāts krietni atšķiras no romāna. 90% grāmatas sastāv no dialoga. Garu un detalizētu aprakstu vietā apkārtni un sajūtu diktē īsi teikumi vai frāzes. Darbība risinās ļoti strauji, un dažās vietās ir sajūta, it kā tiktu nospiesta “fast-forward” poga un mēs ātri lektu notikumiem uz priekšu. Būs jāspēj lasīt konteksts.
Stāsta autore NAV tikai Dž. K. Roulinga. Pie Roulingas oriģinālā stāsta strādājuši arī līdzautori režisors Džons Tifanijs (John Tiffany) un scenārists, dramaturgs Džeks Torns (Jack Thorne).
Kā vēsta teksts uz grāmatas aizmugurējā vāka, šis ir “The eight story. 19 years later.” Tātad lugas priekšplānā vairs nav Harijs un citi, bet viņu atvases – Albuss un Skorpijs. Pie jauniem tēliem (un iemīļotiem tēliem jaunās, ahem, pieaugušo lomās) arī ir jāpierod.
Mans minējums, kādēļ daudziem Harija Potera 8. stāsts licis vilties, ir šāds:
daudziem Roulingas radītā maģijas pasaule saistās ar skaistām bērnības atmiņām, omulīgu lasīšanu līdz rītausmai un aizraujošu sapni, kurā paši esam gribējuši rast savu vietu.
“Nolādētais bērns” savukārt atklāj, ka mūsu idealizētā maģijas pasaule attīstās un arī tīnis Harijs un viņa draugi pieaug, saskaroties ar tik pat “vientiesīgām” pieaugušo problēmām kā “work-life balance” un bērnu audzināšanu.
Secinājumi
Bet kā tad galu galā ir – vērts lasīt “Hariju Poteru un nolādēto bērnu” vai nē? Īsumā mana atbilde ir – jā.
Vai grāmatai ir “Harija Potera” sajūta? Jā.
Vai pēc grāmatas izlasīšanas gribēsies redzēt lugu? Jā.
Ņemot vērā to, cik raiti grāmata lasās, arī tad, ja tā nepatiks, nebūsiet iztērējuši daudz laika. Savukārt veiksmīgā gadījumā būs āķis lūpā, lai mēģinātu noķert biļetes uz kādu no lugas iestudējumiem. Tie, starp citu, izpelnījušies ļoti labu kritiķu un skatītāju novērtējumu, 2018. gadā Brodvejas iestudējums saņēma 6 Tonija balvas, tostarp apbalvojumu par labāko lugu.
Es vēl ar cerību sirdī kaut kad nākotnē gaidītu ekranizāciju. Bet tad, kad pēc visām “Fantastic Beasts and Where to Find Them” daļām pienāks laiks tai, varbūt būsim nonākuši jau līdz 9. Harija Potera stāstam.
Goodreads vērtējums: 3.65/5
Mans vērtējums: 4/5
Papildus atziņas tiem, kas jau lasījuši grāmatu (NB! ar spoileriem, ja grāmatu vēl neesi lasījis)
Un noslēdzot maza pārdomu ballīte kopā ar visiem tiem, kas “Nolādēto bērnu” jau lasījuši.
Pirmkārt, atzīšanās.
No jaunās paaudzes, kur dominē Potera jaunākais dēls Albuss un Drako dēls Skorpijs, man jāatzīst, ka mani vairāk uzrunāja Malfojs jaunākais.
Ja iepriekšējā paaudzē Harijs ir pozitīvais tēls un Drako ir atklāti nelāgs, tad šeit lomas mainījušās. Skorpija personāžā uzrunā viņa patiesums un draudzīgā noskaņa pat pret tiem, kas viņu atgrūž (dažubrīd arī viņa labākais draugs Albuss). Skorpijs neskrien pakaļ ātrām idejām, tās apdomājot, un ir nosvērtāks. Mums jau sen bija vajadzīgs Hermionis!
Otrkārt, šaubas.
Kā divi puikas var bez jebkādām problēmām izdomāt, kā jādarbina Laikgriezis, kur tieši nonākt? Ok, es zinu, ka Harijs Poters un viņa draugi bija gudri, bet viņiem bija Hermione. Šie divi jaunuļi nemaz mani nepārliecināja, ka ir tik prātīgi par spīti Skorpija nūģa lomai, bet varbūt arī izrādē tas tiek atveidots precīzāk. Kā arī – ja divi tīņi izdomā, kā jāpagriež Laikgriezis, kādēļ to jau nav paspējuši izdarīt citi pieauguši burvji?
Treškārt, kurš tad īsti ir tas nolādētais bērns?
Vai tas ir Albuss, kurš sagandē attiecības ar tēvu un visiem apkārtējiem, un uz papīra ir “īsts neveiksminieks”? Vai tā ir Delfi, kas izrādās Voldemorta meita (go, Voldy and Bellatrix!)? Varbūt pats Harijs, kuru visu laiku – pat pēc viņa ļaunākā ienaidnieka nāves – vajā neveiksmes? Varbūt pats būtiskākais ir tas, ka katrs no šiem tēliem kādā brīdī ir bijis “nolādētais”.
Ceturtkārt – awkward!
Vieta, kur Harijs un viņa draugi noskatās, ka Harija vecākus noslepkavo? Es saprotu, ka viņi tur neko nevar darīt un, ja mēģinātu, tad iespējams izbojātu visu nākotni. Bet veids, kā tas tiek pasniegts, atgādināja tādu lētu dīvaiņu lūrēšanu pa logu: “Ja Tu, Harij, skaties, tad mēs arī pačekosim”.
Bet par spīti šaubām es tiešām esmu iepriecināta, ka devu iespēju “Nolādētajam bērnam”. Jo Hermione “underground” cīnītājas lomā – kurš to negribētu piedzīvot?