Kad 7. klasē devos uz Beļģiju un sāku mācīties Briseles amerikāņu skolā, nebiju gatava pavisam loģiskam notikumu pavērsienam. Latvijas vēsturi manā stundu sarakstā nomainīja Amerikas vēsture.
Aizvien iespiedies prātā mirklis no kādas stundas, kad pie aizvērtiem aizkariem, puskrēslā, lai saule pārāk netraucē televizora ekrānu, skatījāmies dramatizētu dokumentālo filmu par verdzību Amerikā. Prātā iededzis kadrs, kurā no Āfrikas vestie vergi, saslēgti viens pie otra smagā ķēdē, tiek pārmesti pāri kuģa bortam un, kājām bezspēcīgi kuļoties, tiek novilkti Atlantijas okeāna dziļumā.
Nākamais kultūršoka brīdis bija jau studiju laikā, kad mēdzu skatīties Viasat History kanālu. Tur manu acu priekšā kokā bija pakārts melnādainais amerikānis, blakus vienaldzīgi noraugoties baltās, spicās kapucēs tērptiem acu dobumiem.
Tā nebija sena, aizmirsta vēsture. Tas bija 20. gadsimts un cilvēki it kā civilajās Amerikas Savienotajās valstīs. Klausoties TV raidījuma naratora stāstījumā, nespēju noticēt, ka afroamerikāņu linčošana turpinājās 40-itajos gados, savukārt gan slēpts, gan pavisam atklāts rasisms vēl mūsdienās (kā nepārprotami pierāda nesenie #BlackLivesMatter notikumi).
Melnādaino amerikāņu vēsture ir sarežģīts, emocijām, sāpēm piepildīts, strīdīgs, taču ļoti aizraujošs temats. Tādēļ Aleksa Heilija (Alex Haley) vēsturiskais romāns “Roots” (“Saknes”; 1976) manā plauktā stāvēja ilgi, un beidzot ir nesteidzīgi izlasīts.
Par ko ir “Roots”?
“Roots” norise sākas 18. gadsimtā Āfrikas ciemā Džufurē (Juffure), Gambijā. Stāsta galvenais varonis ir Kunta Kinte, septiņpadsmitgadīgs jaunietis, ko nolaupa baltādainie cilvēki (vietējā Āfrikas dialektā dēvēti par toubob) un aizved uz svešajām ASV. Pārdots verdzībā, zaudējis jebkādu cilvēcīgu attieksmi pret sevi un reducēts dzīvniekā, Kunta ir spiests pieņemt jauno kontinentu, jaunos apstākļus un apzināties, ka visticamāk viņš nekad vairs nesatiks tēvu, māti, brāļus un dzimto Āfriku.
Starp citu, jā, tas ir tas pats Kunta, ko savā dziesmā “King Kunta” apdzied Kendriks Lamārs. Ja ieklausīsieties vārdos, iespējams, dzirdēsiet kādu “spoileri” par to, kas ar Kuntu notiek grāmatas ietvaros:
“Roots” ievaddaļa veltīta Kuntas bērnībai, Džufures ciema ikdienas un tradīciju aprakstam un ģimenes attiecībām, kurām Āfrikas ciemā un musulmaņu sabiedrībā, kurā audzis Kunta, ir ļoti liela loma. Tas ir nesteidzīgs stāsts par nesteidzīgu dzīvi, kas rit pēc dabas noteikumiem. Savukārt jau drīz seko notikumi Kuntas dzīvē aiz okeāna un viņam sekojošajās paaudzēs, kuru kopā, ieskaitot ar Kuntu, ir veselas septiņas. Stāsta notikumi cieši savijas ar Amerikas vēsturi, piemēram, Neatkarības karu un Pilsoņu karu ar tam sekojošo verdzības atcelšanu. Protams, ņemot vērā tēmas smagumu, sižetā ir sirdi plosoši notikumi, kas burtiski lika kaklam sažņaugties. Bet vienlaikus ir daudz mīlestības, ciešu ģimenes saišu, dzīves prieka un autentiskas afroamerikāņu kultūras un vēstures elpas.
Tā liek aizdomāties, cik daudz iespēju cilvēkam ir mūsdienās. Lasīt, rakstīt, iegūt un patērēt informāciju. Paust savas domas. Balsot. Strādāt. Pelnīt naudu. Veidot īpašumu. Būt brīvam.
Ārkārtīgi vērtīgu patiesības odziņu šim stāstam piedod tas, ka romāns ir biogrāfisks. Proti, Alekss Heilijs ir izpētījis savas dzimtas vēsturi, un visas paaudzes balstītas tieši viņa ģimenes vēsturē. Turklāt, lai labāk varētu aprakstīt, ko tieši Kunta juta vergu kuģa nodalījumā, kad, saslēgts dzelžos, gulēja cieši blakus citiem vergiem, Heilijs nolīga kuģi un, guļot pilnīgā tumsā bagāžas nodalījumā uz cieta dēļa, pats šķērsoja Atlantijas okeānu. Talk about authenticity.
Man ir ļoti žēl, ka grāmata vēl nav tulkota latviešu valodā, taču es varu iztēloties, ka tulkot afroamerikāņu ikdienas dialektu būtu pamatīgs izaicinājums. Piemēram, kā latviešu valodā tulkot sekojošo? Man nav ne jausmas, taču angļu valodā tas skan tik sulīgi:
"Now, I ax everybody here to pray for dis union dat God 'bout to make. I wants y'all to pray dat dis here couple is gwine a stay togedder an' dat nothin' don't happen to cause 'em to git sol' away from one 'nother. And pray dat dey has good, healthy young' uns."
Kam patiks “Roots”?
Lasot “Roots”, pārņēma sajūta, kuru izjutu, arī lasot “Vējiem līdzi” un “Dziedoņi ērkšķu krūmā”. Pārņem patiess episkums, lasot, kā dzīve un paaudzes mainās, bērni pieaug, pārtop pieaugušajos, noveco, nomirst, vietā nāk jauni. “Roots” izceļ laicīgumu cilvēka dzīvē un to, ka viss ir pārejošs, vienlaikus iezīmējot, cik liela loma mūsu dzīvē ir ciešām ģimenes saitēm.
Protams, ja interesē Amerikas vēsture, afroamerikāņu vēsture, verdzības vēsture, vispār nav divu domu, vai šo ir vērts lasīt. Ir. Savukārt vēlāk var skatīties abas “Roots” ekranizācijas:
Jā, “Roots” noteikti ir ilgtermiņa ieguldījums, ņemot vērā 688 lappuses ar visai maziem burtiņiem. Toties tas ir ļoti vērtīgs .
Mans vērtējums: 5/5
Goodreads vērtējums: 4,42/5