• Kristīne Spure

5 grāmatas, kuru dēļ es iemīlēju lasīšanu

23. aprīlis ir Pasaules grāmatu un autortiesību diena. Ko gan es varētu tādu foršu par godu svētkiem izdarīt un pateikt paldies grāmatām, manam senākajam draugam, ar kuru kopā esmu pavadījusi vairāk nekā 25 gadus?


No sākuma domāju – jātaisa mīļāko grāmatu tops. Yeah, right! Es nevaru izvēlēties vienu mīļāko, kā gan es spētu izvēlēties piecas vai desmit?


Bet kā būtu ar grāmatām, kas man iespiedušās atmiņā kā lieliski baudījumi?


Grāmatas, kas man lika nodomāt – lasīšana ir pati labākā lieta, kas ar mani notikusi?


Te nu tās ir. Manas 5 īpašās grāmatas no dažādiem dzīves periodiem, kuru dēļ es turpinu lasīt un dažreiz pēc ilgākas prombūtnes no lasīšanas iemīlēju to no jauna.



1. Jū Nesbē – Sarkankrūtītis

Vienā no vasarām, kad strādāju Norvēģijā, lidostas grāmatnīcā, kas ir mana mīļākā vieta, kur pavadīt laiku starp lidojumiem, es pacēlu parastu grāmatu mīkstajos vākos, no kuras pārāk daudz negaidīju.


Tas bija norvēģa Jū Nesbē (Jo Nesbø) detektīvromāns “Redbreast” (“Sarkankrūtītis” – latv.), un ar to iesākās mana ieķeršanās Oslo policijas detektīvā Harijā Holā un viņa drūmajos piedzīvojumos.


Toreiz “Sarkankrūtītim” izskrēju cauri vienā rāvienā, un tā parasti notiek arī ar citiem Nesbē detektīvromāniem – tie ir tipiski “page turners”. Es nezinu, kas ir tas Nesbē meistarstiķis, kas nostrādā uz mani un miljoniem lasītāju visā pasaulē. Varbūt tas, ka viņa radītais detektīvs Harijs mēdz būt depresīvs alkoholiķis, kas ne pārāk draudzējas ar cilvēkiem, bet par spīti tam viņš tāpat ir cilvēcisks, nepārspējams savā darbā un atkož vienu slepkavību pēc otras?


Laikam skandināviskais tiešums un Oslo vide arī dod savu artavu. Savukārt tieši “Sarkankrūtītis” no visas Hola sērijas ir man īpašs, jo paralēli notikumiem mūsdienās grāmatā risinās arī 2. Pasaules kara leģionāru vadlīnija, kas – o, la lā, kāda sakritība – ir arī manu kursa darbu un bakalaura darba tēma. Turklāt šī ir tā grāmata, kurā Hols iepazīstas ar savu lielo mīlestību Rakelu, un man vienmēr patikuši izcelsmes stāsti.


Kopš iepazīšanās ar Nesbē pagājuši kādi 7 gadi, esmu izlasījusi 11 no 12 Hola sērijas grāmatām (apzināti izlaižu “Cockroaches”) un Harijs Hols vēl aizvien ir plašāk pārstāvētais detektīvs manu izlasīto grāmatu sarakstā.



2. Dž. R. R. Tolkīns – Gredzenu pavēlnieks


Ja neskaita Harija Potera sēriju, kas man arī ir ārkārtīgi mīļa (būsim godīgi – vai tad bija gaidāms kas cits, ja manu kaķi sauc… Harijs Poters?), Džona R. R. Tolkīna “Gredzenu pavēlnieks” bija pirmā triloģija, kas pavēra manu sirdi plašāk fantāzijas žanram.


Kad aizvēru “Karaļa atgriešanos”, domāju: tā, kā es šo lielisko sajūtu, kāda pārņem, kad pārcelies uz pavisam citu pasauli, kur labais cīnās ar slikto, kur mīt maģiskas radības un cilvēki spēj burties, varu atkārtot vēl un vēl?


Pēc “Gredzenu pavēlnieka” turpināju ar citu dubulto R – Džordžu R. R. Mārtinu un “Dziesmu par ledu un uguni”, tad sekoja Patrika Rotfusa “Karaļkāvēja hronika”, Brendona Sandersona “Mistborn” sērija, Andžeja Sapkovska “Raganis”, un plauktā savu kārtu gaida vēl citas.


Bet Tolkīns ir pamatā visam – ne tikai man kā lasītājai, bet arī fantāzijas autoriem (ne velti tieši Tolkīns dēvēts par episkās fantāzijas tēvu).



3. Margareta Mičela – Vējiem līdzi


Visu bērnību Vējiem līdzi nostāvēja manas vecāsmammas plauktā, tai vientuļajai sievietei uz vāka caur sekcijas stiklu skumji nolūkojoties manī un mājiniekos.


Vairs neatceros, kas mani pamudināja grāmatai pieķerties vairākus gadus vēlāk maģistrantūras laikā, bet tas bija skaists pavasaris, tirkīzzilā lejkannā biju salikusi narcises un man likās, ka nav nekā skaistāka par kaut mazu pusstundu kopā ar Skārletu un Retu.


Bet mīlas stāsts, šmīlas stāsts. Vairāk par Skārletas untumiem, izlutināto dabu un egoistiskajām attiecībām ar reālistu Retu Batleru mani sajūsmināja Amerikas apraksts Pilsoņu kara laikā. Spiesta transformēties ir ne tikai Amerikas dienvidu sabiedrība, bet arī pati Skārleta. Un – kāds pārsteigums – atkal grāmatā karš. Protams, ka man patiks.



4. Astrida Lindgrēne – Grāmata par Pepiju Garzeķi

Pepija Garzeķe ir mana bērnības mīļākā grāmata, mans elks, un es tolaik nevilcinājos Pepijas dīvainos paradumus ieviest arī savā ikdienā. Tas ietvēra, piemēram, gulēšanu ar kājām uz spilvenu un ar galvu zem segas.

Mazās sarkanmatainās zviedru meitenes uzdrīkstēšanās, pārliecība un piedzīvojuma gars bija tas, kas man pietrūka pašai, tādēļ to vismaz iztēlē piesavinājos no Pepijas. Astridas Lindgrēnes radītā dumpiniece bija mans iedomu draugs, vēlāk par tādu kļuva arī Pepijas mērkaķītis Nilsona kungs.


Starp citu reiz Cēsu svētku ietvaros piedalījos Cēsu bērnu un jauniešu bibliotēkas gājienā, kur bija jāpārģērbjas par savu mīļāko grāmatu tēlu. Kā jums šķiet, kas biju es? Pepijas ampluā bija pirmā reize, kad mamma atļāva manus blondos matus nokrāsot sarkanus, un tā es zilā kleitiņā, pusgarās zeķēs un uz stieplēm uzstutētās bizītēs devos Cēsu ielās. Jāpiebilst – normālā virzienā, nevis atmuguriski, kā to būtu darījusi īstā Pepija.


5. Stīvens Kings – Zvēru kapiņi

Un pēdējā, bet, iespējams, pati mīļākā iepazīšanās – Stīvena Kinga šausmu trilleris “Zvēru kapiņi”, kura latviešu valodas eksemplārs pie manis nonāca pavisam netīšām. Reini, Tava grāmata vēl aizvien ir pie mums, un ja kādam gribas vaininieku, kādēļ savos Instagram storijos es tik daudz runāju par Stīvenu Kingu, tad skatieties uz Reini, jo patiesībā viņš ir īsts “mačmeikers” un mūs ar Stīvenu saveda kopā.


Lasot “Zvēru kapiņus”, es baidījos. Pārdzīvoju. Vēlreiz baidījos un tik ļoti, ka nevarēju aiziet uz tualeti (tipiska blakusparādība, lasot Kinga trillerus). Un visu laiku nepārtraucu domāt – kā autors tā spēj uzburt bildi kā viņš? Kādēļ Kinga stāsti un negaidītie pavērsieni, un valoda, lai gan vienkārša, ierauj sevī un nelaiž lasītāju vaļā līdz pat pēdējām lappusēm?


Lai atrastu atbildes uz šiem un citiem jautājumiem par to, kas ir Kinga panākumu atslēga, šobrīd lasu viņa grāmatu “On writing” (“Par rakstīšanu”), kas vienlaikus ir īss memuārs un ieteikumi tiem, kas vēlas rakstīt. Apsolu ar viņa noslēpumiem padalīties arī ar jums.


Un kas ir Tavas grāmatas, kas likušas domāt – lasīšana ir labākā lieta pasaulē – un atrunāties ar “tikai vēl vienu nodaļu”, bet beigās jau aust rīts?

PIERAKSTIES JAUNUMIEM

  • LinkedIn

Copyright © 2020 Kristīne Spure