Lielā pandēmija man iemācījusi, ka arī īsā nedēļas nogalē un pat ar vienas nakts palikšanu ārpus mājas var iegūt kaut nelielu ceļojuma sajūtu un atsvaidzināt ikdienas rutīnu.
Rakstā minētās vietas:
Kokšu ezeru taka
Bergervilla
Valka
Ziemeļgauja
Dibena ezers
Dziļais ezers
Patiesībā – nav jau arī baigi daudz variantu, ņemot vērā SPKC drošības norādījumus, kas iekapsulējuši daudzu ceļotgribētāju plānus.
Tā rezultātā – neatceros, kad vēl jebkad būtu pa Latviju braukājusi nedēļas nogalēs tik daudz kā šajā pavasarī un vasarā. Ar laiku vien jāprot saprast, kurā virzienā doties, jo populārākās apskates vietas – Liepāja, Daugavpils, Kuldīga, Kolka, Jūrkalne, Pāvilosta, Sigulda/Krimulda, Cēsis, Alūksne – ātri vien atķeksējas galamērķu sarakstā.
Tādēļ šoreiz nedēļas nogalē šāvām uz labu laimi Valkas virzienā. No Rīgas mazliet vairāk nekā 2 h brauciens Ziemeļaustrumvirzienā, un voilà – esi galā. Tuvāk Igaunijas lāčiem un tuvāk… dibeniem. Bet, lai līdz tiem tiktu, mums vispirms bija jāatrod, kur palikt pa nakti.
Mednieku pils mūsdienu ceļotājam
Lielākais vilinātājs pierobežas virzienā bija Bergervilla, ko nejauši uzgāju Booking. Bergervilla ir Vijciema medību pils, kas sākotnēji celta 1899. gadā, un tā runā, ka no pils medīt devās vietējie muižkungi un baroni. Mūsdienās ēka pārvērsta atjaunotā dizaina viesu namā, saglabājot medību tematiku, un burtiski atrodas meža stigu krustojumā.
Jau tuvojoties, ēka izskatījās tik spokaini maģiska mežu ielokā. Tu pa taisnu zemes ceļu brauc mednieku nama virzienā, jumts paceļas un aizvien vairāk tuvojas izgaismotie, rūtotie logi, un visbeidzot pašas pēdējās priekšā paveras trepītes un parādes ieeja ar senatnīgu terasi.
Un zināt to gaisu, ko var saukt par “plaušu vēdinātāju”? Tas ir gaiss, kas ir tik svaigs, ka to ir žēl izelpot un gribas elpu vilkt tikai uz iekšu un nelaist ārā. Tieši tāds – salds, priežains – aizrauj elpu, kad izkāp no auto pie Bergervillas.
Kā mednieku pilij piedien Bergervilla arī mūsdienās ietur mednieku stilu – nakšņojām apartamentos “Mednis” ar attiecīgajiem mākslas darbiem pie sienas.
Mednieku pilī piedien, ka pie tās sagaida igauņu sēņotāju pāris un arī nama saimniece virtuvē šiverē un tīra lielu sēņu kaudzi.
Mednieku pilī piedien arī tas, ka, ja esi meža vidū, tad nav interneta. Nu, tā, ka vispār nav – arī mobilais internets nestrādā. Ja gribas sociālo mediju detoksu, jāieķer līdzi grāmata un galda spēle, un šī būs lieliska “post nothing, experience everything” vieta. Nebūs te Netflix un čils (bet Spotify podkāstu gan vēl var noklausīties, ja ir pacietība).
Vēl mednieku pilij piedien liels klusums. Ārā, iekšā – nedzirdi pulksteni tikšķam vai radio skanam, kas liek vismaz sajūtu līmenī atgriezties laikā, kad brokastis servē kalpones čaukstošos tērpos un zābakus palīdz novilkt sulainis.
Bet tas, kas Bergervillas mednieku pilij ir vislielākā bagātība, – tie meži visapkārt.
Latviskais džunglis meža atkarīgajiem
Rīgā dzīvojot, man nereti pietrūkst mežu. Pietrūkst tiem piekļūt ātri, 10 minūšu laikā. Tā man bija Cēsīs, kur no rītiem varēju aizskriet uz Niniera ezeru pāri laukam, cauri mežam un galamērķī vēl izpeldēties.
Valka nav gluži Rīgas pievārte, bet tā meža dēļ ir vērts braukt 2 stundas.
Bergervilla atrodas Ziemeļgaujas aizsargājamo ainavu apvidus pievārtē, un, mazliet paejot vai braucot pa meža ceļiem, iekļūsti tieši Ziemeļgaujas sirdī.
Priedes, lapu koki, dažādu zaļumu sūnas, brūklenāji, mellenāji, sēnes, ezeri un upītes… Ziemeļgaujā sagaida īsts latviskais džunglis.
Mēs mērojām Kokšu ezeru dabas taku, kas ir meža maršruts, ko veido 4 ezeru virkne – Leišu, Zāļu, Dziļais un – tieši tā, Dibena ezers. Vai satikām tur kādu dibenu? Spriediet paši.
Dibena ezera krastā redzējām, ķirzaku sauļojamies, un no noslīkšanas izglābām spāri ar savainotu spārnu. Dziļajā ezerā savukārt redzēju, milzīgu zivi lecam, tādēļ nebrīnos, ka ezera krastā kā uz atgriešanos makšķernieki bija atstājuši slieku burciņu ar caurumiem vākā.
Kokšu ezeru takā ir vairākas sakoptas atpūtas vietas (ar vietu ugunskuram un galdiņu), kā arī nelielas peldvietas. Vienu no tām izmēģināju, un tā, iespējams, būs mana pēdējā pelde 2020. gadā.
Mērojot taku, nesatikām nevienu cilvēku. Nevienu pašu. Klusums. Zaļums. Ceļu mazliet aizkavēja ogu pārpilnība, jo visu laiku vajadzēja pieliekties, lai tur pat takas malā salasītu sauju zili sarkanu uzkodu.
Vienā brīdī ar Mārtiņu atskārtām, ka ups, esam taču krietni tuvāk Igaunijai – vai mums jāuzmanās no igauņu lāčiem?
Par laimi Mārtiņam šajā jomā ir pieredze, bet viņa zināšanas šoreiz nenācās pielietot. Vienīgais meža zvērs, ko bez putniem vai kukaiņiem satikām, bija bronzas toņa glodene, kas nesteidzīgi mēroja ceļu pāri ceļam, līdz Mārtiņš viņai teju uzskrēja virsū.
Bāc – es mēdzu dažreiz aizmirst, cik foršs ir mierīgs mežs, cik patīkami ir ievilkt svaigu gaisu līdz dziļumiem iekšā. Cik forši ir iet pa taku un nevienu citu nesatikt.
Protams, vienā vakarā aizskrējām arī uz Valku/Valgu paēst, jo tā ir vien 20 minūšu braucienā no Bergervillas. Paspējām pabūt arī otrpus robežas un iepirkties ārzemju Rimi. Bet, pateicoties lietum, pašai Valkai tikai izbraucām cauri ar auto. Vakariņas gan Lilli restorānā sanāca tīri OK.
Bet Ziemeļlatvijas pusē meži gan bija ārkārtīgi skaisti. Tādēļ, ja braucat uz Valkas, Smiltenes pusi, piestājiet Kokšu meža takā – kaut vai lai tikai pamērcētu dupsi un citas ķermeņa ekstremitātes Dibena ezerā.