• Kristīne Spure

Šis lai kalpo par motivāciju Līgo un citos rītos.

Fiziskā aktivitāte — vai drīzāk tās trūkums — ir atslēga uz labsajūtas durvīm. Un šo atslēgu pati labprātīgi kaut kur biju nometusi.

Visu dzīvi meklēju zīmes, lai kaut ko uzsāktu — vai turpinātu.

Ir 23. jūnijs, Līgo dienas rīts, un es jau pamodos ar slāpēm un dullumu galvā. Pirmā doma — paģiras? Nē, vakar tikai viena sidra glāze un pāris malki sildoša upeņu balzāma.


Droši vien vēlā nakts brauciena (mājās ieradāmies ap 2:30) un garās dienas atspulgs. Kā nekā — visa sestdiena pavadīta, gatavojoties un uzstājoties Jāņu koncertā Jelgavā, ko starp citu šovakar 19:00 jāskatās TV3.


Lai sagatavotos jaunai dienai, sapratu, ka ir jāmēģina kaut nedaudz pavingrot. Kopš pārvākšanās fizisko aktivitāti jau atkal biju atstājusi novārtā, bet pēdējās trīs dienās jutu tirdošu vēlmi izkustināt kaulus, šūnas, muskuļus. Kaut nedaudz.


Saņēmos, un pēc 30 minūtēm aktivitātes, mana seja jau tecēja sviedros, kāda pile iepilēja arī labajā acī. Tieši tā, kā, motivējot mani nepamest treniņu pusratā, pareģoja treneris Kozaks no YouTube, — es tiešām jutos lepna par padarīto.


Biju piecēlusies brīvdienā pirms 9:00, izkustējusies un gatava jaunai dienai. Likās, ka arī galva kļuvusi skaidrāka. Un varbūt es kļūdos, bet šķiet, ka savā puncītī manīju pavīdam par vienu vēdera preses kvadrātiņu vairāk.


Devos pie uzticamā Endomondo, lai reģistrētu savu treniņu blakus vēl diviem citiem šajā nedēļā. Jāsaka, ka viss pārējais jūnijs gan izskatījās pagalam tukšs, bet arī šie trīs mani un manu ķermeni darīja priecīgu.


Klikšķis pēc klikšķa, un es attapos, pētot savus iepriekšējos treniņus un labākos sasniegumus, kas reģistrēti aplikācijā. Tālāk noskrietās distances, labākos 5K rezultātus. Visi labākie sasniegumi datējās ar tālu datumu 2014. un pat 2013. gadā.


Vai tad es kopš tā laika tik lēnu skrienu? Varbūt kļūme aplikācijas aprēķina algoritmā, es sevi mēģināju mierināt.Turpināju pētīt, un Endomondo pēkšņi transformējās pārsteidzošā laika mašīnā.


Vēlreiz skatīju visus savus agro rītu un vēlo vakaru skrējienus uz Cēsu parku un vietējo Niniera ezeru, kad dzīvojām mazpilsētā. Intensīvo skriešanas režīmu, kādu pati sev biju uzstādījusi, 2014. gada vasarā dzīvojot un strādājot Norvēģijā. Toreiz pat gāju vietējās viesnīcas tenisa laukumā dzenāt bumbiņu.


Skrējieni krustu šķērsu cauri Rīgas centram. Skrējieni gar Po upi Turīnā, kad mēģināju balansēt kultūras menedžmenta studijas ar Erasmus ballītēm.Nostaļģija un vienlaikus arī pārsteigums — cik daudz pirms gadiem pieciem, četriem esmu sportojusi!


Trīs dienas nedēļā pa trenažieriem, slēpošana, skriešana, staigāšana, joga. Vēl tagad atceros to vienu reizi jogas nodarbībā uz Galerija Riga jumta, kad mēģināju locīties līdzi citiem “vinyasistiem”. Toreiz mani pārsteidza gan skaisti zilās debesis pār Rīgas jumtiem, gan drausmīgās muskuļu sāpes nākamajā dienā pēc nodarbības.


Šī neapšaubāmā statistika, ko pati gadu laikā biju krājusi, manī saslēdzās ar kādu ne pārāk patīkamu sajūtu, ko jutu sevī augam, briestam, nogatavojoties jau pusgadu, gadu — varbūt pat vairāk.


Tad lūk, kur atslēga tam, kādēļ pēdējā laikā nejūtos labi savā ādā! Kā cits cilvēks — ne tāds, kādu es iztēlojos sevi galvā. Kā iesīkstējis un noguris cilvēks. Kā pāragri novecojošs cilvēks.


Fiziskā aktivitāte — vai drīzāk tās trūkums — bija atslēga uz labsajūtas durvīm. Un šo atslēgu pati labprātīgi kaut kur biju nometusi, aprakusi zem darbiem, ikdienas steigas un slinkuma.


Ņemot vērā, ka internets ir pilns ar avotiem, kas liecina, ka tieši nodarbošanās ar sportu pozitīvi ietekmē ne tikai fizisko, bet arī garīgo veselību, šis nebūt nav jaunatklājums. Ne man, ne citiem.


Drīzāk — šī jautās kā tāda ģenerāltīrīšana. Šoreiz ne kārtojot iepriekšējās sezonas drēbes skapī vai sūcot istabas kaktus, bet drīzāk vismaz uz mirkli ienesot svaigumu prāta telpā.


Un līdzīgi kā pēc tādām ģenerāltīrīšanām mājas top svaigas un mīļas, es atkal sevī atsvaidzināju vairākas būtiskas domas:


  • Sports ir lielisks un nepieciešams. Pretēji tam, ko čukst dīvāns, kad esi tajā omulīgi nobāzējies, kustība — jebkāda — enerģijas un labsajūtas krājumus tikai papildinās.


  • Nav tāda “sākt no jauna”. Ir tikai “turpināt”. Cik reizes neesmu atsākusi sportot ar domu “šī ir mana jaunā dzīve, YOLO, nost ar “maķīti”, es mīlu diendienā stundām svīst”. Kaut kur starp galējībām jāmēģina atrast mērs un tādas sportiskas aktivitātes, kas patīk, turklāt tik daudz, cik tiešām varēsi izdarīt. Ne velti saka — veselīgs dzīvesveids nav periodisks izaicinājums, ko sasniegt un apstāties. Veselīgs dzīvesveids ilgst visa mūža garumā.


  • Vajag piefiksēt savus sasniegumus. Šim nolūkam lietoju Endomondo — un 6 gadu garumā aplikācija kļuvusi ne tikai par atskaites punktu sasniegumiem, bet arī par aizraujošu vēstures un personisko pārmaiņu liecību. Visinteresantāk bija papētīt treniņiem pievienotās bildes — kur, cikos, kādos laikapstākļos sportots — un cik sarkana bija mana seja pēc treniņa.Šis ieraksts lai kalpo man pašai par pieturas punktu, pie kā atgriezties, kad motivācija slīgst mīnusos — kā Monopola naudiņas, kad jau trešo reizi nākas uzkāpt uz Doma laukumā uzbūvētās viesnīcas.


Zinu, ka noteikti vajadzēs atkal veikt ģenerāltīrīšanu kaut kad nākotnē, jo viss ir ciklisks. Arī entuziasms — diemžēl. Bet tā ir dzīve, un tie ir spēles noteikumi, kurus esmu pieņēmusi.


Bet tagad — miers. Treniņš aiz muguras, un lai skaista Līgo diena.

PIERAKSTIES JAUNUMIEM

  • LinkedIn

Copyright © 2020 Kristīne Spure