Kāds kauns! Jeb kā es neatkodu SWH "Cietos riekstus" ar Tomu Grēviņu un Kristianu Kornu

Interesantā skatītāju reakcija uz LTV spēles “Veiksme. Intuīcija. Prāts” raidījumu ar LKA absolventiem manī uzjundīja atmiņas par kādu epizodi no manas viktorīnu pieredzes, ar kuru līdz šim neesmu publiski dalījusies.

Agrāk – nu, tā desmit, padsmit gadus atpakaļ – Radio SWH bija raidījums-spēle “Cietie rieksti” vai kas tamlīdzīgs, ko vadīja Toms Grēviņš.

Katrā raidījuma epizodē sacentās viens sabiedrībā zināms cilvēks un viens radio klausītājs, risinot matemātikas uzdevumu, atpazīstot dziesmas un atbildot uz citiem erudīcijas jautājumiem.

Es biju liels raidījuma fans un sapņoju pati kādreiz nokļūt SWH. Man likās, ka man ir gana daudz zināšanu, lai varētu startēt OK līmenī.

Bet galvenokārt – es ļoti gribēju pabūt Radio SWH ēterā un jā, arī satikt kādu slavenību dzīvē.

Bija karsta vasaras diena, un mēs ar mammu braucām uz jūru. Radio bija uzslēgts tieši SWH, kad izskanēja “Cietā rieksta” konkursa atlases jautājums.

Es sastingu. Vai tiešām tas bija citāts no Garlība Merķeļa “Latviešiem” – un vai tiešām es to atpazīstu?

Ātri, ātri drebošiem pirkstiem uz savas Nokijas spiedu atbildes SMS, cerot, ka citāta avotu atceros pareizi. Toreiz telefonā nebija interneta, lai iegūglētu pareizo atbildi, un, ņemot vērā, ka zona pie Tūjas pagrieziena vienmēr ir švaka, tāpat tur diži nekas daudz nebūtu sanācis.

Es vairs neatceros, cik ilgs laiks pagāja, bet saņēmu apstiprinājuma īsziņu – mana atbilde ir pareiza, un es tieku uz “Cieto riekstu”, uz SWH!

Es biju šokā, uztraukusies, mēma, lepna. Tas brīdis, kad kaut kas no latviešu literatūras stundām bija palicis prātā un noderējis praktiski, – debešķīgs.

Raidījumu gaidīju kā savu lielo iznācienu. Ja pareizi atceros, tad toreiz vēl dzīvoju Cēsīs, mācījos vidusskolā, un viesošanās Radio SWH ēterā likās kaut kas neiedomājams – mans zvaigžņu moments!

Uzzināju, ka man būs jāmērojas “prāta spēkiem” ar mūziķi Kristianu Kornu no “Sea stones” un “Superhuman”. Ja godīgi, es tolaik mazliet vīlos, jo labprātāk būtu spēlējusi ar kādu no Prāta Vētras vai Goran Goru, bet OK.

Līdzīgas sajūtas noteikti pārņemtu kādu, kas gribētu spēlēt pret Māru no Astronautiem, bet tiktu pie Kristīnes no Franco Franco.

Raidījuma dienā es ar starppilsētu autobusu braucu uz Rīgu un, kamēr atradu SWH telpas Skanstes rajona, kas vispār man likās vistālākais Rīgas gals, protams, uztraukums ņēma savu.

Sasvīdušām rokām gaidīju SWH uzgaidāmajā foajē, sēdēju melnā krēslā, un man svīda plaukstas.

Kad tiku studijā, knapi spēju sasveicināties ar Tomu un Kristianu. Nevarēju pateikt nevienu vārdu, tik nobijusies no raidījuma, ētera, Toma, Kristiana es biju, un es nebrīnos, ja manu nerunību kāds pārprata kā augstprātību.

Spēle kaut kā sākās, un, kad tikām līdz matemātikas uzdevumam, es sastingu pilnībā.

Vairs neatceros, kas bija jārisina – man šķiet, tas bija viens no tiem “ja Pēteris brauc X ātri, bet Maija Y ātri, pēc cik ilga laika viņi satiksies” uzdevumiem.

Uztraukumā manas smadzenes pilnīgi atteicās sadarboties. Es uz lapiņas stresaini skribelēju dažādus iespējamos uzdevuma atrisinājumus, kamēr Toms un Kristians uz mani neticīgi skatījās.

Mana galva bija pilnībā tukša. Uz labu laimi teicu vienu atbildes variantu, teicu otru. Laiks gāja, ēters arī. Nekā. Kamēr es pamazām kritu apkaunojuma bezdibenī, Toms uz lapiņas uzrakstīja pareizo atbildi, un es ēterā notēloju, ka pati to pēkšņi esmu izdomājusi.

Tas bija… reāli neērti, ārprāts. Es toreiz jutos tik neveikli un tik stulbi par to, ka nespēju atrisināt šķietami tik vienkāršu uzdevumu.

Varu vien iedomāties, cik daudzi radio klausītāji toreiz nodomāja: kāds kauns tādu neatrisināt! Varbūt kāds ierakstīja arī dusmīgu tvītu, nezinu – tviteris tad vispār jau bija populārs?

Vismaz dziesmu atpazīšanā es “saliku” Kristiānam, bet arī tas neļāva vairs viņam tikt līdzi punktu skaitā, un es savā “Cieto riekstu” debijā zaudēju ne tikai spēli, bet arī pārliecību, ka “man jau šajā spēlē tiešām ietu OK”.

Bet ar to viss nebeidzās.

Kā veicinājuma balvu Toms man pasniedza vienu no tiem žēlīgajiem “nekas, gan jau citās jomās Tev ies labāk” skatienu un dāvanu maisiņu ar baltu bāra “I love you” krūzīti ar hipsterīgu caurdurtas sirds zīmējumu.

Mēģinot ātri tikt prom no apkaunojošās pieredzes, pēc raidījuma es ātri devos prom no SWH telpām, pa kāpnēm steidzoties uz pirmo stāvu. Neuzmanīgi pārliekot savu jaku no vienas rokas otrā, dāvanu maisiņš ar krūzīti izkrita un ar lielu blīkšķi izšķīda pa trepēm, atbalsojoties pa visu kāpņu telpu.

FAAAAAK! Ātri savācu maisiņu un krūzītes paliekas (100% nesalīmējamas) un nesos tālāk pa kāpnēm, bet izskrienot ārā no ēkas, atskārtu, ka nevienā no manām kabatām nav mana mobilā telefona.

Es to biju atstājusi augšā, Radio SWH telpās.

Neticībā par šo pilnīgo trīspakāpju feilu kāpu augšā un klauvēju pie durvīm, kas, protams, bija attaisāmas tikai ar caurlaidi, kuras man nebija. Šaubīgi uz mani skatoties, mani ielaida apsargs. Vismaz telefons patiešām bija palicis melnajā krēslā, un es ar savām krūzītes un lepnuma paliekām devos uz autobusu, lai dotos mājās uz Cēsīm.

Ko es ar šo gribu pateikt?

Lai gan aizraujošas, viktorīnas var būt ārkārtīgi stresa katalizatori, un tādos brīžos var aizmirsties ne tikai 2 x 2, bet arī savs, vecāku un visleģendārākā aktiera vārds.

Ikdienā ir tik daudz situāciju, kurās dažādu iemeslu dēļ nespējam atcerēties pašsaprotamu faktu, atrisināt pašsaprotamu uzdevumu, nu, reāli izgāžamies ne tikai ar savu intelektu, bet arī motorikas prasmēm.

Klāt vienkārši nav bijusi kamera, radio vai TV ēters, lai to iemūžinātu un translētu tūkstošiem citu cilvēku priekšā. Nu, ja vien neesi viens no "America's Funniest Home Videos" dalībniekiem. Viņiem vienmēr klāt ir kamera.

Turklāt "pašsaprotams" ir tik subjektīvs kritērijs. Teorētiski pašsaprotami ir arī atpazīt kreiso pusi no labās, bet ir cilvēki, kam mēdz jukt arī tas.

Kas attiecas uz manu sāpīgo "Cieto riekstu" pieredzi, es ar to sadzīvoju tīri labi – lai gan man pietrūkst tās glītās krūzītes tik pat ļoti, cik pietrūkst pats bārs "I love you".

Un man vēl aizvien ārkārtīgi patīk viktorīnas un prāta spēles. Tā kā, ja kāds veido vēl vienu LKA absolventu V.I.P. komandu, es jau esmu tur.