• Kristīne Spure

19. aprīlis. Atā, tēti.



Bija 19. aprīlis, 2001. gads. Man bija vienpadsmit, un tas bija pavisam parasts pavasara rīts manās mājās. Vienīgais neparastais bija aprīlim netipiski siltais laiks. Tas bija tas pavasaris, kad Lieldienās sasniga daudz sniega un bija cīruļputenis, laikam tādēļ siltums kā kontrasts tik ļoti iespiedās manā ķermenī un atmiņā. Kokiem vēl īsti nebija izplaukušas lapas, bet šur tur pagalmā vīdēja mazi zaļi zāles pleķīši.


It kā parastā ceturtdienā paēdām brokastis mūsu virtuvē ar oranži brūnīgo, mazliet noskrambāto dēļu grīdu un darīšanās devāmies visi ar vienu auto. Es uz skolu, mamma un tētis uz darbu. Viss kā parasti. Mani ērti varēja izlaist pa ceļam, tad mammu zemessardzē, un tētim atlika vien doties “uz ugunsdzēsējiem”.


Pie Cēsu Bērnu un jauniešu centra ēkas, pelēkās “Akmens ligzdas”, kā to cēsnieki dēvē, tētis mani izlaida autobusa pieturā, kā vienmēr to darīja skolas dienu rītos.


“Atā, Kriksi,” viņš teica, paskatoties pāri plecam. Izkāpjot atskatījos un pusēnā redzēju viņa seju un redzu to aizvien, jo tā bija pēdējā reize, kad savu tēti redzēju dzīvu.

Skolā viss noritēja kā parasti. Vienīgais neparastais bija ugunsdzēsēju sirēnas, kuras dzirdēju ap divpadsmitiem turpat pie skolas, kad bija lielais pusdienu pārtraukums, un domāju, vai tur brauc arī mans tētis, jo viņam todien bija maiņa.


Ar draudzeni Lāsmu izdomājām, ka pēc stundām jāiet pie viņas. Ceturtklasnieku stundas toreiz beidzās nepiedienīgi agri, un jau pēcpusdienā pēc skolas ar savām smagajām “mugurenēm” mēs vilkāmies pa Rīgas ielu un muļķojāmies, pļāpājām, smējāmies. Mūsu plāns bija tikt līdz Lattelekom telefona būdiņai, kas bija vistuvāk Lāsmas mājai, un no turienes zvanīt manai mammai, lai dabūtu atļauju mūsu vakara plānam dzīvoties pie draudzenes.


“Čau, mammu, es varu iet pie Lāsmas?” es prasīju.


“Šoreiz nē, uzgaidi, mēs atbrauksim tev pakaļ,” viņa atbildēja.


Viens teikums, un es no mammas toņa uzreiz nolasīju, ka kaut kas ļoti nopietni nav kārtībā. Man liekas, bērniem ir lieliskas spējas sajust katru niansi vecāku balss toņos. Ir mazliet aizkaitinātais tonis, ir riktīgi dusmīgais tonis. Un tad ir tas klusais, bet visnelāgākais, kad zini, ka viss ir reāli slikti, un tu tūlīt uzzināsi, kas tas ir.


Lāsma pagaidīja ar mani, kamēr atbrauca mamma, es atvadījos un iekāpu mašīnā. Biju pārsteigta, tur redzot mammu un pie stūres manu onkuli Jāni, tātad “mēs” dīvainā kārtā bija “mamma un Jānis”, nevis “mamma un tētis”, kā tas parasti ir, kad mamma saka “mēs”.


Bet vēl pārsteigtāka biju par viņu abu nopietnajām sejām. Jā, kaut kas reāli slikts, es domāju un gaidīju, kad mamma mani informēs.


“Kur braucam?” prasīja Jānis.

“Kaut kur, kur mums pēc tam nav jāatgriežas,” teica mana mamma.


“Varbūt uz mūzikas skolu?” es pie sevis nodomāju, bet neuzdrošinājos teikt. Man tolaik reāli besīja mūzikas skola, un šis vēl aizvien liekas viens no maniem nenovērtākajiem bērnības jokiem.


Lēnām un visiem klusējot braucām uz Gaujas pusi. Es biju bailīgs bērns un negribēju pārtraukt klusumu, arī uzdot tiešus jautājumus pieaugušajiem nebija manā stilā. Pie sevis domāju par visiem iespējamajiem variantiem, kas varētu būt noticis.


Smieklīgi, bet man uz vienu īsu brīdi ienāca prātā, ka tētis ir nomiris, bet es to tik pat ātri un ar “pfff, tas jau nu toč nē” sajūtu izmetu ārā.


Pirms Gaujas tilta nogriezāmies pa kreisi, dodoties uz tagadējo Spoguļklinšu taku, kur toreiz nebija tāda pastaigāties gribētāju pieplūdumā, kā tas ir šobrīd.


Kārkli bija pelēki, pērnā gada izkaltusī zāle tik pat pelēka, un viss, kas no tās vietas man iespiedies prātā, ir pelēks, pelēks, smilšu pelēks.


Mamma lūdza Jāni izkāpt. Mēs palikām divatā. Klusums.


“Tev nomira tētis,” viņa teica.


Es uz sitiena sāku raudāt un metos mammas apskāvienos. Es raudāju, mamma raudāja, mēs nerunājām, bet tikai raudājām.


Nezinu, cik ilgi tā sēdējām, apskāvušās un raudot, bet likās tik ilgi. Es bieži esmu domājusi – kādēļ es mammai neprasīju kaut ko vairāk? Filmās parasti rāda sašutušus “Ko? Nē! Kā tas var būt?!” vai vismaz loģiskus “Kā tas notika?”. Es nepateicu nevienu pašu vārdu, bet tikai raudāju.


Tagad es zinu, ka tad, kad nomirst vecāks, tu visticamāk neuzdosi pareizos jautājumus.

Kad atgriezāmies mājās, es uzkāpu uz savu istabu otrajā stāvā. Māja it kā tāda pati, bet pilnīgi citāda. Dzirdēju, kā pirmajā stāvā atskan tik atpazīstama melodija. Tēta telefons. Paceļ mamma.


On umer,” viņa krievu valodā atbild, un tas izklausās tik dramatiski un nereāli.


Kā tu vispār runā ar cilvēkiem, kas zvana tavam vīram, bet kuriem nākas pateikt, ka Ivars ir miris?


Toreiz vakarā atbrauca Lāsma un viņas mamma, kas bija mammas draudzene. Mēs spēlējāmies, bet nerunājām par manu tēti. Mūzikas atskaņotājā biju uzlikusi Enju, laikam jau tad biju dramatiska un gribēju sāpes izjust līdz kaulam, jo viņas mūzikas, lai cik skaista, man vienmēr likās ārkārtīgi skumja.


Mamma sāka plānot bēres. Es savā dienasgrāmatā ar stilizētu džinsu vāku un atslēdziņu biju ierakstījusi:


“Man nomira tētis. Bet dzīve turpinās.”

Šo frāzi laikam biju izlasījusi grāmatās vai dzirdējusi filmās un likās, ka būtu atbilstoši ierakstīt to arī manā dienasgrāmatā.


Pāris dienas vēlāk pie manis ciemos atkal bija Lāsma, un pārsteidzoši, bet tik drūmā laikā sekoja viens no skaistākajiem tā dzīves perioda notikumiem. Spēlējoties pagalmā, mēs iepazināmies ar kaimiņu meitenēm, ar kurām biju gribējusi iepazīties jau ilgāku laiku, bet man vienatnē trūka drosmes.


Ar Aneti un Lieni draudzējamies teju 20 gadus, un es vienmēr nekļūdīgi atceros mūsu draudzības jubilejas datumu.


21. aprīlis. Divas dienas pēc tēta nāves.


Kad atgriezos skolā, nopratu, ka klasesbiedri un skolotāja vāc kaut kam naudu, un es cerēju, ka tā esmu es un viņi man kaut ko dāvinās. Tā bija nauda nekrologam, un “Druviņā” tika nodrukāti līdzjūtības vārdi no Pastariņa skolas 4.c klases.


Tuvojoties bērēm, mamma ierosināja, lai uzrakstu tētim vēstuli, ko ielikt līdzi kapā. Neatceros, ko rakstīju, bet zinu, ka gribēju, lai tas ir jauki, bet tāpat sanāca diezgan īsi, un es biju sevī vīlusies.


Atceros, kā braucām uz morgu, lai sagatavotu tēti zārkam – vai arī drīzāk, lai sagatavotu mani tēta mirušajam ķermenim. Kad iegāju morgā, tētis gulēja uz pelēkas metāla kušetes. Viņam bija zilas lūpas, iekrituši vaigi, aizvērtas acis, nopietna seja. Tētis bija pavisam mierīgs, neierasti mierīgs, viņš parasti vienmēr bija kustībā. Viņa mati bija tādi paši – tumši blondi, viņa mati man vienmēr atgādinājuši Jūlija Cēzara matus, un katru reizi, kad redzu vīriešus ar tādu frizūru, iedomājos par tēti.


Pavisam kluss viņš tur gulēja un šoreiz vairs neteica “atā, Kriksi”. Man bija grūti uz viņu paskatīties, bet tagad es gribētu, lai to būtu darījusi ilgāk.

Kad pienāca bēres, savu lakonisko vēstuli ieliku viņa zārkā. Todien bija zilas debesis, spilgti dzeltena saule. Vissaulainākajā pavasara dienā manam tētim mugurā bija viņa labākais un mans mīļākais uzvalks, tumši pelēks. Mācītājs stāstīja tēta dzīves gājumu, un man vairākkārt nāca raudiens. Pēc ceremonijas, kad visi jau bija izgājuši ārā, mamma vienīgā palika pie zārka, pie paša kājgaļa. Viņa uzlika roku tētim, atvadījās. Es redzēju viņas seju, un, lai gan viņa neraudāja, tā bija skumja un vientuļa, un man bija tik žēl mammas, jo viņa palikusi viena.


Man šķiet, ka toreiz tēta zārku uz kapu nesa viņa kolēģi ugunsdzēsēji, kas uz bērēm bija atbraukuši ar ugunsdzēsēju mašīnu. Tēti guldot kapā, mašīnas sirēnas skaļi iekaucās, un viņa brālis Raimonds, kam mans tētis vienmēr bija īpaši tuvs – vecākais brālis, draugs, darba devējs, vecāks vienlaikus – saļima uz zemes raudot. Kāds mēģināja viņu turēt. Es nodomāju, ka šis izskatās kā kadrs no filmas un atkal likās pilnīgi nereāli, ka tas notiek ar mums. Pavisam parastā aprīlī.


Pēc bērēm ar tēti sarunājos galvā. Man likās, ka viņš man kaut ko saka, es varu uzdot jautājumus un viņš var man atbildēt. Man viņa pietrūka. Vēl es domāju, vai tētis nāks mūsu mājās spokoties? Gaidīju, kad vēlos vakaros ieklaudzēsies pagraba durvis, kur viņš bieži gāja kurināt krāsni vai skaldīt malku.


Par to, no kā nomira tētis, uzzināju kādu laiku vēlāk. Mūsu lielajā viesistabas sekcijā bija tēta piemiņas atvilktne, kurā mēdzu paslepus ielūkoties, kad mammas nebija mājās. Tur bija tēta pulkstenis, kas vēl aizvien smaržoja pēc viņa, tāda koka un pelnu smarža, jo tētis nodarbojās arī ar mežizstrādi. Tur bija viņa pēdējā cigarešu paciņa, no kuras tīņu gados mēdzu izvilkt kādu cīgu (piedod, mamm). Tēta laulības gredzens. Pierakstu blociņi, kurus mēdzu pārlasīt, un man likās, ka, lasot tēta ikdienišķās piezīmes, piemēram, “Krikša dzimšanas dienā iztērēti 20 LS” vai “Bijām teātrī” esmu viņam tuvāka un atkal varu ar tēti sarunāties.


Atvilktnē atradu arī viņa miršanas apliecību. 19. aprīlī tētis bija bijis darbā, un viņa komanda saņēma izsaukumu uz ugunsgrēku. Viņš bija skrējis uz ugunsdzēsēju mašīnu, bet pie tās saļima. Sirds išēmiskā slimība, man toreiz to nācās iegūglēt. Viņš bija pārstrādājies, izdedzis, viņa ķermenis Afganistānas dienesta laikā novārdzis. Tik novārdzis, ka viņa sirds 34 gadu vecumā apstājās, tai bija lemts darboties tikai četrus gadus ilgāk par manējo.


Es vēl aizvien mēdzu skaitīt laika proporciju, cik ilgi tēti pazinu un cik ilgi viņa vairs nav. Atceros, kad šī proprcija bija puse uz pusi. Atceros, ka atskārtu, ka ilgāk zinu to laiku, kad tēta nav bijis klāt, nekā to laiku, kad man bija tētis.


Bet vēl vairāk esmu domājusi par to 19. aprīļa rītu, kad viņš mani izlaida no mašīnas un kā man vajadzēja palikt un teikt viņam “neej uz darbu, paliec” vai noslēpt mašīnas atslēgas, un viss būtu labi.


Bet tā vietā es varu teikt vienīgi atā, tēti. Es tevi vēl aizvien ļoti mīlu.


***


Ivars Vakss

1966-2001


653 views

PIERAKSTIES JAUNUMIEM

  • LinkedIn

Copyright © 2020 Kristīne Spure